Mutants-59 plastmasu ēdājs

Ejot uz liftu, viņš mēģināja izprast, no kurienes Annai tāds spēks, kas liek viņam stostīties un justies kā pēdīgam muļķim. Džerards bija neapmierināts ar sevi, un, kad lifts tā arī neatnāca, viņš skrēja lejā pa kāpnēm, lai atraisītos no šīs neapmierinātības.

Kad Džerards bija nonācis atpakaļ rotaļlietu sekcijā, universālveikalu jau slēdza ciet, pēdējos pircējus gan laipni, gan nelaipni vadīja ārā, bet pārdevēji drūzmējās pie kasēm, pārskaitīdami ieņēmumu.

Espainelu viņš atrada panorāmā ņemamies ap robotu, kuru viņš bija uzvēlis uz steķiem.

— Pirmais lietiskais pierādījums, — Espainels paskaidroja, norādīdams uz detaļām, kuras bija izņēmis no robota.

Džerards ieinteresēts paskatījās uz tām. Malās plastmasa, bez šaubām, bija kļuvusi mīksta, bet vienā vietā tās virsma pat bija lipīga.

— Tos labāk aizsūtīt uz laboratoriju.

Džerards izņēma no portfeļa kastīti un ar pinceti uzmanīgi salika tajā zobratus. Ielicis kastīti atpakaļ portfelī, viņš apjautājās Espainelam:

— Ko jūs tagad iesāksiet?

— Droši vien būs jāpāriet atkal uz metāla zobratiem. Traka neveiksme! Būs jāpasūta, bet tas prasīs milzum daudz laika.

— Vai kādreiz agrāk jums ir gadījies redzēt tādu atmīkstināšanos? — Džerards jautāja.

— Kā lai pasaka… — atbildēja Espainels. — Es, protams, te nestrādāju, bet esmu vaicājis vietējiem tehniķiem. Neko tamlīdzīgu viņi nav pieredzējuši.

Džerards pamāja ar galvu un paņēma portfeli, lai ietu. Espainels pieskārās viņam pie elkoņa.

— Lūdzu, atvainojieties manā vietā Annai… misis Kreimerei…

— Labi, atvainošos, — Džerards apsolīja. — Vai jūs sen esat pazīstams ar viņu?

Džerards neskaidri juta sapīkumu. Ir gan negals ar tādām sievietēm kā Anna! Viņas pievilcība pārņem visus kā gripa janvārī.

— Viņa bija klāt šīs panorāmas atklāšanā. Es izlasīju, ko viņa bija uzrakstījusi. Sievietei tas, zināt, bija tīri labi.

— Jā, man stāstīja, — atbildēja Džerards. — Mēs vēl sazināsimies.

Viņš gāja pa tukšajām sekcijām, putekļu sūcēju dūkoņas pavadīts. Uz letēm jau bija uzmesti putekļu pārsegi, un veikals atgādināja sakošļātu papirosa galu.

Laionels Sleiters pamodās it kā no grūdiena un tūlīt pat uzrāva pār galvu segu, lai paglābtos no dzestrā guļamistabas gaisa. Tīksmi vārtīdamies pa silto gultu, viņš jau juta nemieru: šī diena solīja kaut ko nelāgu, kaut ko nepatīkamu, tādu kā slikta sapņa turpinājumu… Pēkšņi viņš atcerējās.

Izmeklēšanas komisija! Galvā saskrēja asinis.

Tādu darbu! Un ideja bija pareiza, pilnīgi pareiza. Katrs sīkums, projektējot un montējot sistēmu, bija pārbaudīts un vēlreiz pārbaudīts — tik briesmīga neveiksme gluži vienkārši nebija iespējama. Visi galvenie mezgli bija dublēti, signāli gāja paralēli pa patstāvīgiem kanāliem, pirms iedarbināšanas bija veikti visdažādākie izmēģinājumi.

Atri pārvarējis apjukumu, Sleiters mēģināja iztēloties, kā izturēsies komisijas locekļi.

Ezertons. No tā palīdzību nebija ko gaidīt: viņi nevarēja ieraudzīt viens otru ne acu galā un zinātnē bija nesamierināmi pretinieki. Pirmšķirīgs prāts — par to šaubu nebija —, taču ne mazākās oriģinalitātes. Godkārais, cietsirdīgais Ezertons, kas nepazina līdzjūtības, vienmēr darīja to, ko vajag, un tad, kad vajag, un veikli izvairījās no kļūmēm. Ar laiku viņš varbūt ieņems ministrijā vienu no augstākajiem amatiem un iemantos vispārēju nepatiku. Nelietis! Kādu brīdi Sleiters vieglināja sev sirdi, lādēdams Ezertonu.

Kas vēl? Profesors Starrs. Ar viņu Sleiters bija ticies vienu pašu reizi pēc lekcijas Karaliskajā biedrībā. Viņš atcerējās garu, pieklājīgu sirmgalvi ar īsi apgrieztiem matiem, laipnu, bet ļoti uzstājīgu, acīmredzot godīgu. Tas vismaz uzklausīs.

3

Hollands, Ceļu pētniecības centra direktors. Kā izturēsies viņš, to bija grūti paredzēt. Norūpējies vīrelis ar čūlas slimnieka seju. Galu galā, viņš bija pilnīgi atbalstījis projektu, tā ka zināmu laiku viņš to droši

vien ari aizstāvēs, bet, juzdams, ka viss iet grīstē, šis cilvēciņš meklēs grēkāzi. Ja projektā atradīs kādu misēkli, tad viņam, Sleiteram, vāks un Ezertons iedzīs šajā vākā pēdējo naglu.

Hintons, skaitļošanas tehnikas speciālists. Sleiteram bija palikusi atmiņā viņu pirmā tikšanās. Godīgs darījumu partneris, kas ieinteresēts aizstāvēt savas kompānijas jaunāko produkciju — skaitļotājus DPF-6. Nespēdams aplūkot problēmu no visiem viedokļiem, viņš uzstāsies tikai kā sava ražojuma aizstāvis. Sleiters ar izbailēm ieprātojās, vai tikai ir saglabājis visas specifikācijas. Jebkurš mājiens uz skaitļotāju kļūmi vai konstruktīvu nepilnību liks Hintonam celt dienas gaismā visas iespiestās shēmas līdz pēdējai. Viņš taču ir profesionālis …

Sleiters izkāpa no gultas, sazvāļojās un tad atcerē- jās tabletes. Dziednieks bija piekodinājis — ne vairāk par divām; viņš bija ieņēmis tās un trīs stundas baudījis aizmirstību, toties tagad galva griezās riņķī un māca nelabums. «Līdz šovakaram man nav lemts nodzīvot,» pazibēja doma.