Mutants-59 plastmasu ēdājs

Kad Sleiters piegāja pie loga, ar nagu pakasīja sarmu un palūkojās laukā nemīlīgajā decembra rītā, viņš sadrūma vēl vairāk. Kāds varētu būt komisijas secinājums? Gaužām žēl, Sleiter, mēs esam augstās jo augstās domās par jūsu spējām, taču kļūme ir izmaksājusi pārāk dārgi, un mums kā amatpersonām ir jāsaka «nē». Tas nozīmē, ka atkal jāsāk šķirstīt žurnālus, atkal jāiekļaujas diplomēto bezdarbnieku armijā un mūža novakare varbūt jāsagaida kaut kādā nožēlojamā veļas mazgātavā kā Metjūzam.

Kad Sleiters ar autobusu nokļuva Vaithollā, bija sācis snigt; lielas, ūdeņainas pārslas krita zemē, lai tūlīt pārvērstos par brūniem dubļiem. Sasniedzis iekšlietu ministrijas galveno ieeju, viņš juta, ka vienā zābakā sasūcies ūdens. Zābaks bija caurs.

Tablešu iedarbība bija beigusies, un Sleiters atkal lāvās panikai. Priekškars bija nolaists. Viņš vairs nekad nedrīkstēs apgrozīties starp saviem amata brāļiem. «Skat, kur vecais Sleiters! Atceraties, kādu putru viņš savārīja ar to ceļu būšanu? Tā iet, kad pieņem fantastiskus projektus…» Neviena uzaicinājuma nolasīt lekciju, nekā. Kādam pētniecības darbā maķenīt paslīd kāja, un šie zinātnieki, suņa bērni, spārda viņu bez žēlastības …

Ejot pa velvēto gaiteni, kur oda pēc slapja papīra un vecas tabakas, Sleiterā modās gandrīz nepārvarama vēlēšanās skriet. Atgriezties mājās un izlikties slimam — darīt diezin ko, lai tikai izvairītos no pazemojuma. Viņam kaklā atkal sakāpa nelabums.

Sleitera domu pavedienu pārrāva Hollanda balss:

— Labrīt, Laionel! — Ieskatījies viņa savilktajā sejā, direktors piebilda: — Jautrāk! Es nedomāju, ka būs tik ļauni, kā jums liekas.

— Atliek tikai parakstīt secinājumu, un beigas man ir, — Sleiters nomurmināja.

— Laionel, — stingri sacīja Hollands, — es prasu, lai manis vadītā izmeklēšanas komisija balstītos uz faktiem, nevis uz personiskiem uzskatiem. Mums jāizdibina, kā tas ir noticis, un nevis, kas vainīgs.

— Bet agri vai vēlu jūs nonāksiet līdz manīm, vai tā nav?

— Tas vēl nav teikts. Viss būs atkarīgs no tā, ko mēs noskaidrosim.

— Hintons aizstāvēs savu skaitļotāju līdz pēdējam, Starrs turēsies malā, bet Ezertons bez kavēšanās nolaidīs man asinis. Kāda tad jēga …

Hollands izslējās, viņa balsī ieskanējās oficiāls tonis:

— Sleiter, — uzvārds grieza ausīs, — es esmu komisijas priekšsēdētājs, un man ne visai patīk, ka mūsu darbību jūs uzskatāt par farsu. Neviens netiks apvainots tik ilgi, kamēr nebūs pierādīta viņa vaina, par to jūs varat būt drošs. — Redzēdams, cik Sleiters nomākts, viņš kļuva pielaidīgāks: — Es pazīstu Ezer- tonu septiņus gadus un — starp mums runājot — uzskatu, ka viņš ir sūds. Skaidrs, ka Hintons stāvēs un kritīs par savu mašīnu. Bet, ziniet, arī es šai ziņā vairs neesmu ar pliku roku ņemams … — Viņš paskatījās pulkstenī un paņēma Sleiteru zem rokas.

— Nu mums gan laiks.

Istabā, kur notika komisijas sēdes, stāvēja garš, pulēts sarkankoka galds, kas smaržoja pēc vaska. No sienām uz ienācējiem bargi noraudzījās sen aizsaulē aizgājušu sabiedrības kalpu portreti.

Hollands izklāstīja dienaskārtību:

— Es šaubos, vai šodien mums izdosies izstrādāt galīgo lēmumu, tāpēc vispirms, man liekas, vajadzētu apsvērt katra komisijas locekļa spriedumu. Visi, jādomā, ir paguvuši iepazīties ar tiem?

Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, un katrs ar galvas mājienu izteica savu piekrišanu.

— Atļaujiet man rezumēt šos viedokļus, — direktors turpināja. — Doktors Sleiters kategoriski apgalvo, ka sabojājusies skaitļošanas ierīce un ka nelaime notikusi tieši šā iemesla dēļ. Mister Hinton, jūs izteicāt pretēju viedokli, — ka viena mezgla sabojāšanās nebūtu varējusi novest pie tik nopietnām sekām un ka, pēc jūsu domām, — Hollands nolasīja no papīra, — «izstrādājot sistēmu … mm … nebija paredzētas pietiekamas drošības garantijas».

Hintons salīdzināja tekstu ar savu eksemplāru un pameta ar galvu.

— Ezerton, cik es saprotu, jūsu viedoklis ir analogs Hintona viedoklim.

— Nekā tamlīdzīga, — viņu pārtrauca Ezertons.

— Acīmredzot es savā ziņojumā neesmu izteicies pietiekami skaidri, bet es uzskatu, ka pati projekta

iecere nav pienācīgi pārbaudīta un ka jau paši projekta izejas dati bijuši ārkārtīgi riskanti.

Viņš runāja gandrīz kaismīgi, un aiz biezajiem aceņu stikliem jautās nepārprotams naidīgums. Kaut gan no viņa sejas nekas nebija nolasāms, uzmanīgs vērotājs noprastu, ka nozāģēt jauno zinātnieku Ezer- tonam būtu vislielākā bauda.

Hollands rāmi ierunājās:

— Pilnīgi pareizi, tas tieši izriet no jūsu ziņojuma, mister Ezerton. Nu, bet jūs, profesor Starr, cik es saprotu, secināt, ka kļūme vienā mezglā izraisījusi ķēdes reakciju, kas bijusi saistīta ar doktora Sleitera sistēmai ^piemītošo nestabilitāti. Vai tā ir?

Starrs runāja aprauti, rūpīgi apsvērdams vārdus. Viņa acīs bija koncentrēta, apceroša izteiksme.