Mutants-59 plastmasu ēdājs

Viņas balsī jautās šaubas. Viņš nodomāja, ka iemantot sekretāres paļāvību ir daudz grūtāk nekā iekarot jebkura kompanjona uzticību.

— Jā, visus līdz pēdējam un žigli!

Raits nolika klausuli un atkal apsēdās, bet domas trauktin traucās.

Viņš palūkojās uz vitrīnu, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Tajā bija izlikti dažādi aminostirēna izstrādājumu paraugi: telefona kabeļi, gāzes caurules, elektrības vadi. Pieņemsim, ka plastmasā tiešām ir kāds defekts un zināmos apstākļos tā sāk irt. Sakaru sistēma viens divi pārvērstos par īstu haosu. Viņš uzcēlās kājās, nespēdams atraisīties no šīs domas, taču saņēma sevi rokās. Pārāk maz vēl viņš te strādā. Tiesa, nekas svarīgs pagaidām viņam nav uzticēts, un daļēji ar to arī bija izskaidrojama viņa nepatika pret Raitu. Viņam šķita, ka viņš te netiek izmantots, atzīts, novērtēts. Vai to visu viņš tagad nedara, sāncensības gara skubināts, lai pierādītu

Raitam, ka viņš, Džerards, kā zinātnieks ir daudz noderīgāks par savu vecāko kolēģi?

Un ko teiktu Kreimers, ja viņam patiešām izdotos pierādīt, ka aminostirēnam, šim firmas peļņas stūrakmenim, piemīt trūkumi un ka tā ražošana ir jāpārtrauc? Diezin vai tas celtu Džerarda prestižu.

Grupas finansu stāvoklis gandrīz pilnīgi bija atkarīgs no viena iespaidīga sasnieguma — no sairtspējī- gas degrona pudeles.

Drīz pēc pievienošanās grupai Raits noturēja līdzstrādniekiem nelielu semināru par savu iemīļoto tēmu: plastmasa ar līdz šim neapvienojamām īpašībām. Augsta stiepes izturība, ievērojama elastība un neparasts lētums. Pamatojoties uz veiksmīgo sākotnējo izgudrojumu aminostirēnu, Raits radīja vairākus citus polimērus — savienojumus ar ciešām molekulu ķēžu šķērssaitēm, kuri aizvien precīzāk un precīzāk atbilda uzdotajai programmai.

Viens no savienojumiem būtu uzskatāms gandrīz par pilnību, ja neņemtu vērā kādu ļoti būtisku trūkumu. Skābekļa un redzamās gaismas iespaidā tas strauji saira un dažās stundās pārvērtās par pelēku, šķiedrainu pulveri. Raits paziņoja grupai, ka pagaidām neredz iespēju, kā izvairīties no šīs kļūmes.

Bet, līdzko Raits bija beidzis, Bikens, acīmredzot pagalam satraukts, gavilējoši ieaurojies, metas pie tāfeles un Raita savienojumam piemītošos trūkumus vienā mirklī padarīja par, kā viņš toreiz teica, «sairt- spējīgu tvertni». Viņš sprieda, ka tik ilgi, kamēr plastmasu sargā no saskares ar gaismu un skābekli, tā nezaudē savas īpašības, bet, līdzko plastmasa pakļauta abu iedarbībai, tā sāk sairt.

Kreimers bija ārkārtīgi satraukts, un uz brīdi viņā no jauna pamodās agrākais ārkārtīgi radošais zinātnieks. Viņš precizēja trūkstošās detaļas: ražot plastmasas trauku ar šļircināšanas paņēmienu mašīnas, kur plastmasa pasargāta 110 gaismas iedarbības, tādos pašos apstākļos pārkmļ tos ar pilnīgi necaurspīdīgu un gāzu necaurlaidīgu citas plastmasas slāni. Visbeidzot šajā ārējā necaurspīdīgajā slānītī iekausēt noraujamu sloksnīti, kuru pavelkot var atvērt trauku. Kad sloksnīte būs norauta, gaisma un gaiss piekļūs jutīgajam slānim un sāksies dezintegrācija.

Oriģināla un apbrīnojama ideja vienmēr izraisa naidīgu reakciju tajos cilvēkos, kas nav iznēsājuši to paši savās smadzenēs, un sairtspējīgais trauks nebija izņēmums. Katrs izvirzīja kādu negatīvu hipotēzi, lai pierādītu, kālab ideja nekur neder, taču nelabvēļi cits pēc cita apklusa, kad ideju neizdevās atspēkot. Beidzot visi iebildumi bija atraidīti un grupa drudžaini ķērās pie darba.

Laboratorijā uzstādīja gadījuma pēc nopirktu liešanas mašīnu, spiede štancēja veidnes, bet Raits ņēmās sintezēt maisījumu nelielai eksperimentālo trauku sērijai. Gaiss laboratorijā sakarsa un smirdēja. Vainīgas bija galvenokārt plastmasu izgatavošanai nepieciešamās izejvielas.

Kreimers pa to laiku bija noformējis pagaidu patenti un nodrošinājies ar Nacionālās zinātniskās pētniecības korporācijas atbalstu.

Tomēr vajadzēja pārvarēt vēl daudzus negaidītus šķēršļus, iekams ideja sāka nest augļus. Galvenais bija plastmasas molekulāro struktūru izdomāt tādu, lai gaismas un skābekļa ierosinātais pašsairšanas process risinātos ne tikai ierobežotā zonā zem noraujamās sloksnītes, bet pārņemtu visu trauku, no necaurspīdīgā virsslāņa atstājot neskartu tikai vienu tūkstošdaļu centimetra.

Šis virsslānis pats par sevi arī bija problēma. Tas pats nesaira kā trauka pamatmasa, tāpēc šai masai pievienoja vielu, kura, reaģējot ar sairšanas produktu, izdalīja nedaudz šķīdinātāja, kas iedarbojās uz necaurspīdīgo apvalku. Tas pārvērtās ātri iztvaikojošā šķidrumā un izgaisa, atstājot vienīgi ogļu daļiņas, kuras bija padarījušas virsslāni tumšu un necaurspīdīgu.

Atlika atrisināt pēdējo jautājumu — pašsairšanas ilgumu. Galu galā nosprieda, ka optimālais būs divu stundu cikls, bet uz pudeles līmēs instrukciju, ka saturs tūlīt pēc atvēršanas jāpārlej citā traukā.