Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Zināmā mērā jā, taču šajā lietā ir vēl diezgan daudz nezināmo. Es diezgan sīki pārrunāju to ar doktoru Sleiteru, un, cik es varu spriest, šajā stadijā viņš veicis pietiekamus pasākumus pret lokāliem bojājumiem. Daudzos sistēmas posmos pēc jebkura mezgla sabojāšanās automātiski būtu notikusi pārslēgšanās uz dublējošo ķēdi…

— Jā, bet šajā gadījumā tas nenotika, — iejaucās Ezertons. — Sabojājās viena loģiskā šūniņa, bet rezultātā izcēlās īsts haoss un, es atļaušos piebilst, aizgāja bojā septiņi cilvēki.

— Ko jūs par to teiksiet, doktor Sleiter? — apvaicājās Hollands.

— Misteram Ezertonam ir pilnīga taisnība, šo šūniņu nebija paredzēts dublēt.

Ezertons nekavējās izmantot radušos izdevību.

— Interesanti, kāpēc ne?

— Tāpēc, ka mēs rakstiski bijām apstiprinājuši, ka kļūmes iespēja ir bezgala niecīga. Mēs nevarējām dublēt visas sistēmas, tāpēc ka tas būtu izmaksājis neiedomājami dārgi.

— Mister Hinton, cik tālu jūs esat tikuši ar savu ekspertīzi?

— Skaitļotājs ir nogādāts izmēģinājumu stendā. Pagaidām noskaidrots, ka nav bijis kārtībā viens loģiskais posms.

— Tātad kļūda atklāta pašā skaitļotājā?

— Jā, viena no ķēdēm bija noslēgta, taču…

Sleiters viņu pārtrauca:

— Bet jūs apgalvojāt, ka tas nevar notikt.

— Nē, jūs apgalvojāt, ka atsevišķi bloki var sabojāties un tomēr tam nav nekādas nozīmes!

— Nav tiesa! Es teicu, ka šī ķēde tiek rezervēta, bet tikai uz neilgu laiku.

Hintons aizsvilies izrāva no mapes vēstuli.

— Lūk, jūs rakstāt melns uz balta — desmitā augusta vēstulē —, ka piekrītat ieteiktajiem skaitļošanas ierīces papildinājumiem un — es citēju — izdarīsiet «attiecīgas izmaiņas kontroles sistēmā».

— Jūs tīri labi atceraties, — eksplodēja Sleiters, — ka mēs apspriedām šo jautājumu daudz vēlāk un ka jūs gribējāt, lai es piekrītu kompromisam. Jūs vēlējāties vienīgi to, lai…

— Kungi, — stingri sacīja Hollands, — tā mēs nekur netiksim… — Sleiters un Hintons nikni skatījās viens uz otru. — Ierosinu turēties pie precīzi noskaidrotiem faktiem. Ko teiksiet jūs, profesor Starr?

— Mēs modelējam doktora Sleitera sistēmu paši ar savu skaitļotāju. Mēs tīšām ievadām programmā dažādas kļūdas, lai pārbaudītu, kā tās iedarbojas uz sistēmu kopumā. Pēc dažām dienām es varēšu dot jums daudz izsmeļošākas ziņas.

— Es nudien nesaprotu, — norūca Ezertons, — kam tas vajadzīgs, ja visa ideja pamatojas uz abstraktas teoretizēšanas.

Starrs atbildēja, rāmi lūkodamies kaut kur tālumā; likās, ka viņš runā pats ar sevi.

— Manuprāt, tomēr derētu turēties pie skaitļiem un faktiem.

Ezertons pietvīka un nodūra acis. Hollands uzrunāja Hintonu:

— Jūs pieminējāt noslēgtu ķēdi. Varbūt jūs paskaidrosiet? …

— Jā, mēs jau esam demontējuši daļu ķēžu. Defekts atklājās tikai vienā. Nezināma iemesla dēļ, kuru mēs pagaidām neprotam izskaidrot, nelielā posmā ir pilnīgi sabojāta izolācija.

Pa to laiku netālu no universālveikala savā kantorī gaisa avāriju inspektors Toms Maijerss melnrakstā rediģēja ziņojumu par nelaimes gadījumu Ailvortā. Frāzi «katastrofas pirmcēlonis bija etalonsprieguma zudums» viņš pārveidoja šādi: «Katastrofas pirmcēlonis bija etalonsprieguma zudums sakarā ar izolācijas bojājumu degvielas sūkņa kontrolaparātā.»

Pievakarē bārā «Sarkanais lauva» Vaithollas otrā pusē trokšņainā barā sapulcējās ierēdņi, kas bija līdzīgi cits citam kā ūdens lāses. Viņi drūzmējās pie letes, lai izdzertu savas divas viskija porcijas. Pēc tam viņi pa galvu, pa kaklu drāzīsies uz Vaterlo staciju, lai mērotu tālo ceļu pie savām apnikušajām sievām nemīlīgajās, dārgajās kotedžās, kas bija slikti nokopētas no žurnāla «Observer» pēdējā numura vāka.

Hollands apsēdās nomaļus, truli blenzdams uz alus kausu un gudrodams, kā pavadīt vakaru. Čūla nelika viņu mierā. Viņš sprieda, ka ekspertus, no kuriem nevienam nav nekādas daļas par citu viedokli, neizdosies saturēt grožos. Diena bija bijusi neparasti nogurdinoša, galvenokārt tā draņķa Ezertona dēļ: viņš

par to vien domāja, kā sagrābt pie rīkles nabaga Sleiteru.

— Tempt vienatnē — drošs paņēmiens, kā ātrāk dabūt galu.

Hollands pacēla acis un ieraudzīja draudzīgi smaidošo Tomu Maijersu.

— Tom! Tu nāc kā saukts. Sēdies nost. Ko tu dzersi?

— Paldies, es jau vienu iemetu. B5t kā tu?

— Man pietiek.

— Kur palicis tavs dzirkstošais optimisms?

— Pie visa vainīgs tas nolādētais gadījums Naits-, bridžā.

— Ak tā, es biju piemirsis, ka tu taču vadi izmeklēšanas komisiju.

— Aha.

— Un kur tad ir tas āķis?

— Ekspertos.

Maijerss līdzjūtīgi norūcās.

— Tu, cilvēks, ceri, — Hollands turpināja, — ka viņi vismaz izanalizēs faktus, bet viņi kašķējas kā skolas puikas. Es gribēju panākt, lai viņi izsecinātu kaut ko jēdzīgu, bet viņi izlokās un murmulē savā fantastiskajā žargonā. Skan jau solīdi, taču īstenībā katrs domā tikai par savu ādu.

Maijerss iesmējās.

— Jā, es zinu, kā tas mēdz būt. Vispirms viņi saka: «No vienas puses …», bet vari būt drošs — pēc pāris minūtēm viņi teiks: «No otras puses», un beigu beigās: «Kas to lai zina..»

— Pareizi.

— Bet par ko tad ir domstarpības? Kurš tad ir tas ļaundaris?

— Tu taču esi daudzmaz lietas kursā?

— Kur nu! Redzēju televīzijā, ne vairāk.