Mutants-59 plastmasu ēdājs

Panorāmas svinīgā atklāšana noritējusi veiksmīgi, un pirmajās divās trīs dienās tā pievilkusi milzīgus pieaugušo un bērnu pūļus, kaut gan ieejas maksa bijusi trīsdesmit peniji. Bet tad robots sācis niķoties, un nu jau piekto dienu panorāma esot slēgta. Vaina acīmredzot slēpjoties pašās plastmasās.

Espainels pieveda viņus pie zema skrūvsola aiz kosmosa kuģa maketa; uz sola mētājās zobratiņi, sastiprināmās plāksnes un citas robota detaļas. Mīkstas kļuvušas, tās bija zaudējušas formu un dīvaini sagriezušās. Šķita, it kā kāds būtu mēģinājis detaļas izkausēt vai izšķīdināt.

— Kāda tur ir temperatūra? — Džerards ar galvas mājienu norādīja uz kvēlojošajām loka lampām, kuru atspīdums sudraba smiltīs imitēja saules gaismu.

— Apmēram septiņdesmit pieci[2], — atbildēja Espainels. — Taču ar to nepietiek, lai izkausētu šīs detaļas. Bet jūs jau šai ziņā esat lielāks speciālists …

Džerards gan apzinājās, ka nav nekāds speciālists, tomēr pakratīja galvu. Anna pienāca tuvāk, paņēma vienu detaļu un uzmanīgi aplūkoja to.

— Varbūt tas tomēr ir bijis kāds šķīdinātājs? — viņa prātoja.

— Tas, protams, būtu izskaidrojums, — teica Espainels, — bet, cik es sajēdzu, nekā tamlīdzīga tuvumā nav bijis.

— Bet vai jūs visu laiku stāvējāt klāt? — jautāja Džerards. — Varbūt apkopēja …

Nedrošais minējums samulsināja viņu pašu.

— Pilnīgi izslēgts, — iebilda Espainels. — Mēs paši to tīrām ar spirtu. Pārējiem ir stingri piekodināts nespert te savu kāju. Un tomēr tas atkārtojas aizvien no jauna. Es jau trīs lāgus esmu mainījis zobratus, bet vienmēr tas pats dievs. Lūdzu, šeit.

Viņš veda atnācējus pie panorāmas centra. Viņi ar plaukstām piesedza acis, vairīdamies no loka lampu spilgtās gaismas.

— Šodien, — Espainels turpināja, — es iemontēju robotā pēdējo zobratu komplektu. Es pārklāju tos ar aizsarglaku, tā ka, ja tur iekļūtu acetons vai kāds cits šķīdinātājs, tas tik ātri netiktu detaļai klāt. Ieliku arī termometru, lai mēs zinātu, kāda ir temperatūra. Esiet tik laipni un paej iet drusku nost.

Viņš pakāpās uz panorāmas paaugstinājuma un, čirkstinādams smiltis, devās pie plānā saplākšņa aizžogojuma, kas panorāmu šķīra no rotaļlietu sekcijas. Anna palika stāvam vidū aci pret aci ar robotu.

Espainels pameta viņai ar roku.

— Nāciet šurpu, citādi jūs būsiet viņam ceļā.

Paskatījies apkārt, Espainels pacēla portatīvo radiouztvērēju, kuram līdzīgus iemontē vadāmajās motorlaivās un automobiļos.

— Sākam.

Viņš ieslēdza uztvērēju un pagrieza pogu. Visi raudzījās uz robotu.

Iedūcās palīgmotors, galva lēni pacēlās, rokas saliecās, viena kāja sakustējās atpakaļ, un robots sasvērās uz sāniem. Tad kustības kļuva mērķtiecīgas un robots sāka brist pa smiltīm.

— Atkal darbojas! — iesaucās Espainels.

— Varbūt jūsu atminējums ir rokā, — ierunājās Anna.

Robots smagā ūdenslīdēja gaitā tuvojās kosmosa kuģim. Rokas bija izstieptas uz priekšu, it kā turētu iedomātu ieža gabalu.

— Tūlīt viņš ievietos paraugu konteinerā, — sacīja Espainels.

— Un ko tālāk? — apvaicājās Džerards.

— Pagriezīsies un ies pēc cita, — atbildēja Espainels.

— Aizraujoši! — teica Džerards, cenzdamies nebūt pārāk sarkastisks.

— Bērneļiem tā liekas, — mazliet aizvainots, sacīja Espainels. — Piedodiet…

Viņš piegāja pie Mēness modeļa. Robots bija sasniedzis lūku un stīvi liecās, lai ieliktu izdomāto paraugu konteinerā. Espainels aizspraucās garām un nozuda kuģī. Robots gausi pagriezās un čāpoja atpakaļ.

Lampu apžilbinātā Anna uzrunāja Džerardu:

— Man kurpē sagājušas smiltis. Vai jūs nepalīdzētu …

Džerards satvēra Annas roku, un viņa pieliecās, lai novilktu kurpi. Tagad viņš bija šai sievietei tuvāk nekā jebkad; viņš sajuta Annas smalkās smaržas un kastaņbrūno matu viļņa glāstu. Būdams mediķis, Džerards saprata, ka pulss viņam kļuvis biežāks, — kaut ko tādu viņš nebija jutis gadiem ilgi. Stingri turēdamās pie viņa, Anna izkratīja no kurpes smiltis. Viņas slaidās kājas izcēlās uz baltā smilšu fona.

Starp viņiem nogūlās kaut kāda ēna. Džerards paskatījās atpakaļ. Izslējis rokas gandrīz vai stateniski, it kā gatavotos karatē sitienam, pāri viņiem liecās milzīgais robots.

— Uzmanieties! — uzsauca Džerards.

Viņš strauji satvēra Annu ap vidu un pierāva sev klāt; tajā pašā mirklī robota rokas šāvās lejup. Viena no tām trāpīja Annai pa plecu un apgāza viņus abus. Robots soļoja tālāk pie aizžogojuma. Rokas atkal pacēlās, gatavas satvert jaunus iežu paraugus. Tuvojoties aizžogojumam, stīvās, virzuļiem līdzīgās kājas sāka kustēties aizvien ātrāk. Brīdi robots, šķiet, pārdomāja un tad ar visu sparu triecās virsū finierim.

Plāksnes apgāzās, un otrā pusē Džerards ieraudzīja vecākus un bērnus, kas, garā rindā sastājušies, gaidīja Ziemsvētku vecīti. Vēl mirklis, un robots

jau atradās zālē. Rindā stāvētāji kliegdami pajuka kur kurais. Kāda sieviete ar meitenīti uz rokas paklupa un nokrita. Džerards uztrūkās kājās un pieskrēja pie raidītāja, ko Espainels bija pametis. Robots pa to starpu lēni tuvojās samaņu zaudējušajai sievietei un bērnam, kas bija pārakmeņojies aiz bailēm. Vēl mirklis, un smagie zābaki sašķaidīs zemē gulošo stāvu.