Mutants-59 plastmasu ēdājs

Visi četri pacēla acis. Lai gan visi jutās noguruši, Kreimera klātbūtne lika viņiem izslieties taisni. Kreimers, šis četrdesmit piecus gadus vecais vīrietis ar platajiem pleciem un pieliekto lielo galvu, prata acumirklī pievērst sev vispārēju uzmanību, lai kur viņš arī parādītos.

— Atgriezāmies tai pašā vietā, no kuras sākām, — teica Raits, pieiedams tuvāk Kreimeram.

— Tā jau es domāju, — sacīja Kreimers. — Neko citu es arī negaidīju.

Bikens izstiepa kājas un vienaldzīgi salika rokas aiz pakauša.

— Tātad viss, ko mēs pēdējās dienās esam darījuši, ir priekš kaķiem?

— Uz katru prātīgu domu jums ir bijušas septiņas nekur nederīgas, — sacīja Kreimers, — un tagad, ja atļaujat, es gribētu noturēt ar jums īsu apspriedi. „

— Tagad? — novaidējās Bikens.

Kreimers pamāja ar galvu.

— Jā, tieši tagad. Zinu, ka esat noguruši, bet nereti tieši šādos brīžos dzimst vislabākās idejas. Aplūkosim no jauna visus jūsu priekšlikumus un padomāsim, kāpēc tie neko nav devuši. Varbūt mums nekas neiznāks, bet var arī gadīties, ka mēs uzduramies vienai otrai pieņemamai idejai, ap kuru palauzīt galvu brīvajās dienās.

Kreimers paskatījās uz nogurušajiem cilvēkiem.

— Betija atnesīs mums pudeli īsta skotu viskija. — Viņš pameta ar galvu uz Bikena pusi. — Vislabāko, Džoku.[1] tiesa, vēl kaut kam ir jāpievērš uzmanība.

Viņš vēlreiz pavērās apkārt un, liekas, tikai tagad ieraudzīja Džerardu.

— Lūk, varbūt jūs varat palīdzēt. Būs mazliet jāpastaigā..

Džerards centās neizrādīt savu prieku. Kaut tikai rastos izdevība izrauties no šo sienu žņaugiem! Viņš gandrīz nemaz nebija piedalījies pēdējo dienu strīdos, apzinādamies, ka nav pietiekami kompetents ķīmijā.

— Vai jūs zināt, kas ir Barets Kensingtonā? — jautāja Kreimers.

— Liels universālveikals?

— Nūja. Viņiem atgadījušās kaut kādas nepatikšanas rotaļlietu sekcijā.

— Bez jokiem? — Džerards sarauca uzacis.

— Šķiet, ka nepatikšanas saistītas ar aminosti- rēnu.

Raits nolika papīrus, ko viņš kārtoja uz galda.

— Vai labāk nebūtu man? — viņš jautāja.

Raita aminostirēns bija atnesis pirmos lielākos

komerciālos panākumus. Aminostirēns, kura asprātīgā formula zināmā mērā pamatojās uz proteīna un polistirola molekulāro struktūru savienojuma, izrādījās lēts un viegli izgatavojams. Lielās firmas izvērsa masveida ražošanu, gūdamas krietnu peļņu. Aminostirēns ne vien bija sairtspējīgās pudeles galvenā sastāvdaļa, bet arī tika izmantots burtiski simtos dažādu izstrādājumu, sākot ar raķetēm un beidzot ar rotaļlietām.

— Labāk būtu, ja jūs paliktu, — teica Kreimers. — Anna jau ir tur. Es negribu piešķirt tam lielu nozīmi. Gribētos vienīgi, lai šis gadījums neiekļūtu presē. Tāpēc tur vajadzētu būt kādam no mums.

Džerards jautājoši palūkojās uz Kreimeru.

— Vai nu rotaļlietu izstādē, vai Ziemsvētku tirdziņā, es lāgā nezinu, kur ir izkususi kāda aminosti- rēna detaļa. Puisis, kas par to atbild, netiek nekādā skaidrībā. Varbūt vainojams karstums, bet varbūt — un tas ir visticamākais — kāds jokupēteris uzšļācis tam virsū acetonu. Mēs negarantējam aminostirēnu ne par ko. Vārdu sakot, aizejiet apskatīties, kas tur ir, un atvediet paraugu, lai varam pārbaudīt.

Džerards piecēlās un devās uz durvju pusi.

— Vai brauksiet ar mašīnu? Anna būs jums ļoti pateicīga, ja jūs viņu pēc tam aizvedīsiet uz mājām.

Durvīs Džerards satika Betiju ar paplāti rokā; uz paplātes bija pudele un dažas glāzes. Viņš pakāpās sānis, lai ļautu sekretārei paiet garām. Bikens piecēlās pirmo reizi pēc brokastīm un steidzās paņemt paplāti, nespēdams novērst skatienu no lielās zaļās pudeles.

«Nekā, man vis nepiedāvā,» nodomāja Džerards. «Tik un tā labības viskijs man iet vairāk pie sirds.» Un viņš izgāja ārā lietū.

Pirmssvētku transporta plūsmā lēni braukdams uz Baretu, Džerards domāja par Annu Kreimeri.

Viņš bija redzējis šo sievieti divas reizes. Pirmoreiz Kreimera mājā pirmajā vakarā pēc ierašanās Londonā, otrreiz — dažas nedēļas vēlāk viņa aģentūrā. Divas tikšanās, bet ar tām pašām bija gana, lai Džerards saprastu — Anna pievelk viņu tā, kā gadiem ilgi nav pievilkusi neviena cita sieviete.

Džerards nospieda bremzes pedāli, un mašīna slīdēdama apstājās dažas collas no priekšā izskrējuša taksometra. Tas vienā mierā aizbrauca tālāk, un Džerards, tagad jau apradis ar Londonas ielu smirdoņu un jucekli, izmeta starpgadījumu no galvas un vērpa tālāk savu domu. Anna viņu satrauca.

Lai cik stingri vērtētu, Anna bija skaista sieviete, — slaida, ar bieziem, kastaņbrūniem matiem, lielām, gaiši brūnām acīm un melnūksnēju ādu. Viņa turējās eleganti un brīvi, un Džerards neparko nevarēja aizmirst šo Annas manieri, ko viņš piedēvēja aristokrātiskajai britu audzināšanai. Lūpu kaktiņos Annai slēpās tikko samanāms smaids, bet acis raudzījās mazliet izaicinoši. Nebija grūti iedomāties, kādus panākumus viņa gūst kā komentētāja, toties nevienam nenāca ne prātā, ka šī sieviete ir viena no vadošajām angļu zinātniskajām komentētājām.