Mutants-59 plastmasu ēdājs

Vispārējo sajukumu vēl vairoja daudzi nelaimes gadījumi, un smokošajās ielās nevarīgi mirkšķinājās ātrās palīdzības mašīnu zilās uguntiņas.

Vadības postenī bija pilnīgs klusums — neviens negribēja sākt sarunu pirmais. Beidzot neizturēja direktors.

— Dieva dēļ, Sleiter, kas noticis?

Sleiters bija apstulbis.

— Vai tikai… Es nezinu, es patiešām nezinu.

Daudz netrūka, lai viņš sāktu raudāt.

Ministrs paskatījās uz saviem palīgiem un uzsvērti bargi sacīja:

— Atvainojiet, džentlmeņi, bet.. hm.. mums laiks doties atpakaļ uz ministriju. — Viņš pagriezās pret direktoru. — Neaizmirstiet iesniegt man par to visu ziņojumu.

Direktors drūmi pameta ar galvu. Ministrs uzrunāja Sleiteru:

— Man ļoti žēl, man tik tiešām ļoti žēl..

2

Kad viesi gāja ārā no istabas, Ezertons palūkojās atpakaļ uz Sleiteru, bet viņa seja neko nepauda.

Lūks Džerards slepšus vēroja savus trīs kolēģus un šodien jau desmito reizi jautāja sev, kas viņam te īsti meklējams. Kreimera aģentūras līdzstrādnieki lielāko tiesu bija noslaistījušies pa istabu, pūlēdamies atrisināt pudeles kakliņa problēmu. Džerardam jau bija apnikuši viņu bezjēdzīgie pūliņi un paši kolēģi.

Pulkstenis rādīja pusseši, un pelēkā decembra diena jau dzisa. Krēslā istaba Džerardam likās vēl drūmāka nekā parasti. Viktorijas stilā celtā sarkano ķieģeļu skola, kurā viņi strādāja, stūrgalvīgi pretojās jebkuriem atjaunošanas mēģinājumiem. Eka gluži kā iecirtīga vecmeita nevēlējās mainīties. Istaba bija noplukuši, auksta, slikti apgaismota un nemājīga, ar paaugstinājumu vienā galā un milzīgu tāfeli uz ritentiņiem pa visu sienu otrā galā. Tāfele gandrīz no vienas vietas bija aprakstīta ar sarežģītām formulām, uz krēsliem, galdiem un grīdas mētājās saburzītas bloknotu lapiņas. Pēc desmit dienu darba grupa bija nonākusi galīgā strupceļā.

Daļa vainas slēpās tajā apstāklī, ka Kreimers bija neveiksmīgi izvēlējies grupas sastāvu. Veselu nedēļu pacietīgais un uz pašanalīzi spējīgais skots Bikens bija grūdis ārā idejas kā mašīna, kas izsviež sašaujamos māla šķīvīšus, bet anglis Raits to vien bija gudrojis, kā sašaut šos šķīvīšus. Džerardam viņi abi bija apnikuši. Viņi bija kā skaitītājs un saucējs, kuri viens otru saīsina, bet problēmu risinājums nevirzījās uz priekšu.

Viss, kam būtu vajadzējis rosināt, radošo domu, te tika iznīcināts vai pārvērsts par jaunu saspīlējuma avotu. Džerards nespēja izprast, ko gribējis panāk!. Kreimers, pieņemdams darbā pēc temperamenta, pasaules uzskata un zinātniskās sagatavotības tik atšķirīgus cilvēkus. Pagaidām viņi bija guvuši panākumus viena vienīga projekta īstenošanā — viņi bija izgudrojuši sairtspējīgu plastmasas pudeli; tādu pudeļu rinda greznoja istabas dibensienu, lai pārs^eig^u apmeklētājus, ja tiem tiktu parādīts gods ielūkoties firmas svētnīcā.

Džerardam likās — tas ir brīnums, ka viņi izgudrojuši šo pudeli. Viņš pameta acis uz trešo grupas dalībnieku — Džimu Skenlonu.

Skenlons bija jaunāks par pārējiem, možs, pārlieku izpalīdzīgs ciivēks, labs tehniķis, bet ne vairāk; daba viņam nebija piešķīrusi noslieci uz radošu domāšanu. «Pārdevējs gan no viņa nebūtu iznācis slikts,» nodomāja Džerards. Bet pagaidām Skenlons acīmredzot ar baudu sēja nesaticības sēklu starp Raitu un Bikenu un rīdīja vienu pret otru. Starp citu, taisnības labad jāpiebilst, ka jebkuru sarežģītu laboratorijas uzdevumu Skenlons izpildīja apzinīgi un precīzi. Uz mata kā mašīna. Džerards prāioja, kāds gan šis cilvēks varētu būt mīlestībā.

Ienāca sekretāre Betija ar tēju. Viņa nolika paplāti uz galda un uzdeva parasto jautājumu:

— Kam kūkas?

Džerards jau zināja, ka tas ir gluži retorisks jautājums. Raits, šķiet, vispār neko neēda un, tā kā viņš pastāvīgi kontrolēja savu svaru, tad nekādā ziņā nebūtu aizticis ar lipīgu krēmu klātās kūkas, kuras piegādāja Betija. Turpretī gardēdis Bikens nekādā ziņā nebūtu nositis sev ēstgribu īsi pirms pusdienām.

Kamēr Betija lēja tēju, vīrieši īdzīgi klusēja.

— Tik un tā mēs šodien neko jēdzīgu neizdomāsim. Metīsim mieru. — Raits pāri briļļu ietvariem paskatījās uz Bikenu, it kā izaicinot viņu uz strīdu.

Taču Bikens gurdi palocīja galvu un paraustīja plecus.

— Tā jau ir..

Betija pasniedza Džerardam tēju, un viņš, paņēmis tasīti, piegāja pie loga, lai paskatītos lejup uz ielu, kur ņirbēja dzeltenas ugunis. Atkal līņāja, un Džerards skumīgi nodomāja, ka viņa dzimtajā pilsētiņa, kas atrodas Kanādā, ielas droši vien ir nokaisījis baltas pirmais sniegs. Atmiņā nāca tas mirklis pirms diviem gadiem, kad viņš iepazinās ar Arnoldu Krei- meru, kas bija atlidojis uz Kanādu, lai veiktu pētījumus universitātē, kur strādāja Džerards.

Trīs mēnešus viņi nostrādāja kopā. Kreimera eksperimentu tēma bija plastmasu pašsairšana, un šī darba rezultātā Džerarda dzīvē notika negaidīts pavērsiens. Viņš ļāvās vēl vecākām atmiņām, cenzdamies izprast savu toreizējo dvēseles stāvokli.