Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Vilciena vairs nebūs. Strāva ir izslēgta, — strupi paskaidroja Holdens.

— Pieņemsim, ka tā, — nelikās mierā Sleiters,

— bet ceļš iet uz leju. Ja nu šis vilciens ripo mums pakaļ?

— Tas ir nobremzēts, — Holdens viņu mierināja.

— Mēs esam pilnīgā drošībā.

Nu viņi gāja pa tuneli atpakaļ. Pirmītējais vēsais gaiss, plūzdams viņiem garām, ātri sasila. Aiz muguras tunelī atbalsojās uguns sprakšķi un rūkoņa. Pēdējais vagons arī dega, kaisīdams dzirksteles, un, sniegdamies pēc viņiem, garie liesmu pirksti izzīmēja

viņu ēnas uz tumšajiem spriešļiem. Tikuši garām līkumam, viņi sasniedza krustojumu, kur nesen bija apskatījuši bojātos kabeļus. Gan blondajai Vendijai, gan stacijas priekšnie'kam trūka elpas. Holdens paskatījās apkārt.

— Pagaidiet drusku, — viņš sacīja. — Es aiziešu izlūkot, kas ir priekšā.

— Es iešu jums līdzi, — pieteicās Sleiters.

Holdens papurināja galvu.

— Lūdzu, palieciet tepat, — viņš atteica un devās prom pa galveno līniju.

Pārējie apsēdās uz apputējušu gulšņu grēdas un gaidīja. Uguni viņi vairs neredzēja, taču varēja dzirdēt, ka tā aizvien vēl plosās. Gaiss tunelī bija sakarsis, un stacijas priekšnieks tagad elpoja ar milzu piepūli. Viņš sāka pat kāsēt.

Garais vīrietis pēkšņi uzrunāja viņus:

— Mans uzvārds ir Pērviss. Varbūt kāds no jums zina, kas te galu galā notiek?

Šajā cilvēkā bija tāda kā kašķīga augstprātība, kas pārējos nenoskaņoja labvēlīgi pret viņu. Sleiters paraustīja plecus.

— Mēs zinām tikpat daudz, cik jūs. — Pagriezies viņš izķēra laternu no rokām stacijas priekšniekam, kas sāka slīgt zemē, acīmredzot zaudēdams samaņu. — Ei, — Sleiters uzsauca Džerardam, — paraugie- ties, kas ar viņu ir!

Džerards noliecās pār priekšnieku, kas slīdēja zemāk gar tuneļa sienu. Seja viņam bija piesārtusi, pa pusei aizvēris acis, viņš drudžaini kampa gaisu. Džerards atraisīja viņam kaklasaiti un piespieda ausi viņam pie krūtīm.

Sleiters dzīrās doties līdzi Holdenam.

— Paklausieties, nedomājiet ņemt to līdzi, — teica Pērviss, rādīdams uz laternu. — Tā mums ir vienīgā.

Sleiters brīdi skatījās uz laternu, tad paraustīja plecus.

— Jums laikam taisnība …

Viņš pasniedza laternu Pērvisam, pagriezās un taustoties devās pa tuneli uz to pusi, kur bija aizgājis Holdens.

8

Rajons, kas piekļaujas Kingskrosas stacijai, ir viens no vissarežģītākajiem transporta mezgliem pasaulē.

Virspusē plešas milzīgs krustu šķērsu savijušos ceļu komplekss, kurā nekad nenorimst kustība. Smagās mašīnas stenēdamas griežas augšā pa Jorkveju, braukdamas uz Greitnortroudu, blīvas vieglo automobiļu un furgonu straumes pa Jūston- roudu tek uz tās centru, bet tur, kur šīs straumes saplūst kopā, rodas gandrīz neiedomājams haoss. Te, pie stacijas, saiet kopā pavisam sešas lielas ielas, pie tam klāt nāk transports, kas virzās uz rietumiem, uz Sentpankrasa staciju.

No agra rīta līdz vēlai naktij šajās ielās valda rīboņa un dārdi, atbaidoši smird izplūdes gāzes. Gājēji, kuriem gadījies iekļūt šajā klabošajā un grandošajā valstībā, ar grūtībām vairīdamies no briesmoņiem, kas spiežas viņiem virsū, steidz pēc iespējas ātrāk ienirt dezinficētajā metro gaisā vai arī, svilpienu sagaidīti, kāpj uz drebošajām dzelzceļa platformām. Tas ir vienīgais ceļš, kā aizbēgt no vietas, kur cilvēku un mašīnas koeksistence sen vairs nav iespējama.

Zem pārpildītajiem trotuāriem un vibrējošajiem ceļiem izbūvēts vēl viens tuneļu, pāreju, eskalatoru un sliežu komplekss — Kingskrosas metro stacija. Tiem, kas brauc pa tās spoži apgaismoto tuneļu tīklu, reti kad ienāk prātā, ka viņiem apkārt ir sarežģīta sistēma, kurā kā milzu artērijas savijušās ūdens,

gāzes un kanalizācijas caurules. Kad cilvēki iet, cenzdamies nemanīt ļaužu drūzmu, viņi ne mirkli neiedomājas augšā dobji dunošo transportu vai arī cauruļvadus un kabeļus, kas iērakti zemē visapkārt. Taču ar caurulēm vien, ja tās kļūtu redzamas, pietiktu, lai pasažieriem uznāktu asa klaustrofobijas lēkme, kur nu vēl ja ieprātotos, ar kādu spēku zemes masas spiež uz cilvēkiem …

Diennaktī varbūt ir divas stundas, kad zemes virsū un pazemē iestājas zināms miers. No pulksten pus- diviem līdz pusčetriem naktī satiksme augšā piestāj un tukšās slapjās ielas drūmi spīd nātrija lampu griezīgajā gaismā. Bet lejā neliela apkopēju, apgaitnieku un remontstrādnieku armija, soli pa solim virzīdamās uz priekšu pa apklusušajiem, skanīgajiem tuneļiem, attīra mirdzīgās sliedes no eļļas un pārbauda sakaru un elektrības pārvades līnijas, kas pakārtas pie melno sienu ribām.

Lai gan tie, kas pārvietojas pa ielām, un tie, kas brauc vai iet pa tuneļiem, nekad neredz cits citu, vietām viņus šķir tikai metru bieza zemes kārta, plāna membrāna, kas pasargā no neaptveramas sajaukšanās.

Kingskrosā sliežu ceļi krustojas piecos dažādos līmeņos. Pašā augšā ir Britu dzelzceļa līnijas, pēc tam, tieši zem pārblīvētajām ielām — kompānijas «Metropolitan» izbūvēta iekšējā loka līnija — Innersērkla. Nedaudz zemāk iespiesta jaunā Viktorijas līnija, vēl zemāk — Pikadillijas līnijas un, visbeidzot, visdziļāk, Ziemeļu līnijas tuneļi.