Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Varbūt līdz …

Džerards paņēma sudraba blašķi ādas appinumā un pielika Sleiteram pie mutes. Sākumā viņš nereaģēja, bet tad nokāšļājās, norija siekalas un atvēra acis. Viņš pat mēģināja pakustēties, taču saviebās no sāpēm.

— Vai jūs varat runāt? — Džerards piecēla viņu sēdus. — Kas notika?

Sleiters gurdi paskatījās uz Džerardu.

— Nezinu. Ceļš priekšā … ir aizbērts … daļēji…

— Kur palicis Holdens?

— Viņš mēģināja izlīst cauri, zaudēja samaņu… Es mēģināju viņu izvilkt… nevarēju.

Sleiters atkal aizvēra acis un, smagi elpodams, noslīga uz sliedēm.

— Iešu paskatīties, — teica Džerards.

— Es iešu līdzi, — atsaucās Pērviss pieceldamies.

Priekšā bija negaidīti stāvs slīpums. Laternas

gaismā viņi redzēja šķērsām pāri sliedēm gulošas saliektas metāla konstrukcijas un nogruvušas zemes kaudzes. Ceļš tunelī bija slēgts, tikai vienā vietā starp saliektiem dzelzs gabaliem rēgojās šaura eja. Nobrukuma vietās sūcās ūdens. Šis skats nevarēja neiedarboties uz nerviem.

— Ak dievs! — iesaucās Pērviss. — Cik dziļi mēs esam?

— Spriežot pēc Holdena vārdiem, dziļums te ir apmēram astoņpadsmit metru, — atbildēja Džerards. — Virs mums ir tikai viena līnija — Innersērkla. Sprādziens noticis droši vien kaut kur tur…

Abiem sāka trūkt elpas. Džerards ar laternu apgaismoja šauro spraugu starp sajukušajām tuneļa sekcijām.

— Viņam jābūt te iekšā.

Pērviss kaut ko izvilka no kabatas. Laternas gaismā viņi ieraudzīja no gruvešiem izlīdušu kāju. Izdzirdējis, ka viņam aiz muguras kāds nošvirkstina sērkociņu, Džerards sirdīgi apcirtās.

— Idiot, dzēsiet nost! Gāze!

Taču vārdi bija lieki. Uzplaiksnījusi liesmiņa tūlīt nodzisa.

— Nedeg — droši vien oglekļa dioksīds …

Elpot bija kļuvis pavisam grūti. Džerardam mazliet

reiba galva — tā bija pirmā pazīme, ka viņš saindējies ar oglekļa dioksīdu. Viņš mēģināja piekļūt tuvāk Holdenam, taču pietrūka spēka. Pērviss arī grīļojās. Džerards piespieda sevi izslieties stāvus. Viņš jutās kā piedzēries.

— Ātrāk prom no šejienes! Kustieties jel, dieva dēļ! — Džerards izdvesa, un viņi abi, zvāļādamies kā iereibuši un balstīdami viens otru, uzklumburoja augšā pa slīpumu. Nokļuvuši pie pārējiem, viņi kā nopļauti nozvēlās zemē.

— Kas noticis? — satraukta jautāja Anna.

— Gāze … — tik vien spēja izteikt Džerards. Mēle viņam neklausīja.

Sleiters, gandrīz pilnīgi atguvies, sēdēja ar blašķi rokā.

— Kas ir ar Holdenu? — viņš vaicāja.

Džerards gurdi pašūpoja galvu.

— Viņam netiek klāt. Nekādu izredžu. Droši vien viņš jau ir beigts.

Visi klusēja. Tad ierunājās Pērviss:

— No kurienes tā gāze nāk?

— Nezinu, — atbildēja Džerards. — Zinu tikai to, ka mums jātiek laukā no šejienes, turklāt ātrāk.

— Bet kāpēc šī gāze neiedarbojas uz mums šeit? — balsij viegli trīcot, jautāja Hārdijs.

— Tāpēc ka ogļskābā gāze ir smagāka par gaisu un turas apakšā, — paskaidroja Džerards. — Var gadīties, ka tā pamazām ceļas augstāk … tuvāk mums.

No otras puses uguns svieda viņiem virsū pūkainus dūmu virmuļus.

— Uz kurieni tagad? — jautāja Sleiters.

— Šķiet, es redzēju savienotājeju, — teica Pērviss, — metrus četrdesmit piecus no šejienes.

— Bet mēs nezinām, uz kurieni tā ved, — sacīja Sleiters. Viņš atskatījās uz stacijas priekšnieku, kas tagad jau elpoja daudz vienmērīgāk, bet acis vēl nevēra vaļā. — Tas mums jānoskaidro. Pamodiniet viņu.

Pērviss piegāja klāt stacijas priekšniekam un papurināja viņu.

— Ei! — viņš skaļi uzsauca. — Ei!

Džerards atgrūda Pērvisa roku.

— Iedodiet man brendiju.

Sleiters pasniedza blašķi, un Džerards apslapinaja slimnieka lūpas. Stacijas priekšniekam notrīsēja plakstiņi, un viņš atvēra acis. Džerards pieliecās tuvāk, ar laternu apgaismodams viņa seju.

— Vai jūs mani dzirdat?

Priekšnieks lēni pamāja ar galvu.

— Mums jāmeklē cits ceļš laukā no šejienes. Te ir ala. Uz kurieni tā ved?

Stacijas priekšnieks dziļi ievilka elpu un mēģinaja kaut ko teikt. Džerards iedeva viņam vēl vienu malku brendija.

— Tur ir kāpnes… — viņš atbildēja, cīnīdamies ar elpas trūkumu. — Kāpnes … lejup uz … Pikadil- lijas līniju …

— Bet ne uz augšu?

— Nē … uz leju.

— Bet mēs taču nekāpsim dziļāk! — teica Pērviss.

Džerards sašutis izslējās.

— Bet ko tad jūs ieteiktu? Palikt tepat? — Dūmi kļuva biezāki. Viņš pagriezās pret Sleiteru. — Vai jūs varat paiet?

Sleiters uzmanīgi aptaustīja izstieptās kājas.

— Laikam gan. Ar mani viss būs kārtībā.

Džerards paskatījās uz sievietēm. Abas pamāja ar

galvu. Tad viņš iedeva laternu Sleiteram.

— Rādiet mums ceļu.

Džerards pasauca Pērvisu, un viņi uzcēla kājās stacijas priekšnieku. Kad viņi sasniedza sāneju, pārējie jau bija priekšā. Pusvilkšus, pusstumšus viņi iedabūja ejā arī priekšnieku. Viņiem par atvieglojumu ejā dūmu nebija, un Džerards sajuta svaiga gaisa vēsmu.

Drusku atpūtušies, viņi izvilka stacijas priekšnieku pa nelielu kvadrātveida lūku ejas otrā galā. Aiz tās bija diezgan plaša telpa. Pārējie stāvēja ap grīdā izbūvētu šahtu, kurā veda sarūsējušas dzelzs kāpnes.

Hārdijs iespīdināja šahtā gaismu. No šahtas vilka tīrs un spirgts vējiņš. Džerards nolēma riskēt.

— Vai jums vēl ir sērkociņi? — viņš pajautāja Pērvisam.