Mutants-59 plastmasu ēdājs

Tas izvilka no kabatas kastīti un uzrāva vienu. Kad sērkociņš spoži uzliesmoja, Pērviss aizsedza to ar plaukstu.

— Gāzes te nav, — secināja Džerards. — Mums vēl ir izredzes …

— Bet ko lai iesāk ar viņu? — jautāja Pērviss, rādīdams uz stacijas priekšnieku, kas, atkal zaudējis samaņu, bija atspiedies pret sienu. — Pa tādām kāpnītēm mēs viņu lejā nedabūsim …

— Izkļūsim laukā un tad atnāksim viņam pakaļ, — teica Džerards. — Ugunsgrēks viņu te neapdraudēs^ un, kamēr no apakšas pienāk svaigs gaiss, dūmi arī netiks līdz šejienei.

— Jūs viņu nedrīkstat atstāt, — sacīja Anna.

— Nekas cits mums neatliek, — Džerards atbildēja un palūkojās uz leju. — Viņš ir par smagu, lai nolaistu viņu bez virvēm.

— Man un jums ir jostas, — turpināja Anna un paskatījās uz stacijas priekšnieku. — Viņam arī ir. Vai tad nevar sasiet visas kopā?

— Viņš sver vismaz simts kilogramu, — teica Džerards. — Jostas neizturēs tādu svaru.

Tajā brīdī Vendija novērsusies sāka raudāt, un Anna Džerardam par atvieglojumu, atmetusi ar roku strīdam, apskāva meiteni.

— Tagad mums derētu tā otra laterna, — sacīja Džerards.

— Ko? — pārvaicāja Pērviss. — Kur tā palika?

Sleiters paraustīja plecus.

— Pie Holdena …

— Kāpēc jūs nepaņēmāt to līdzi? — Pērviss dusmīgi izgrūda.

— Es pūlējos glābt cilvēku, nevis laternu, — atteica Sleiters.

Pērviss brīdi uzlūkoja viņu dusmās liesmojošām acīm, tad devās pie kāpnēm.

— Es iešu pirmais, — viņš paziņoja un pārkapa pār malu. Kad Pērvisa galva jau bija līdz ar grīdu, viņš apstājās. — Dodiet man laternu!

— Tā vajadzīga mums pašiem.

Džerards pagāja nost no stacijas priekšnieka. Pērvisa aukstasinība sāka izgaist.

— Es nekāpšu lejā bez uguns. Dodiet man laternu! — Un viņš uzstājīgi izstiepa roku.

— Es jums parādīšu uguni, — Džerards piedāvāja.

Abi vīrieši urbās viens otrā ar acīm. Anna, kaut

ko atcerējusies, atvēra rokassomiņu.

— Pagaidiet, man kaut kas ir. Neliela laterniņa, bet var noderēt.

Viņa izņēma mazītiņu kabatas bateriju, ar ko apgaismo atslēgas caurumus, un ieslēdza to. Paspīdēja

bālnējs, dzeltens stariņš. Pērviss bez vārda runas paņēma laterniņu un nozuda šahtā.

Džerards pārlaida skatienu pārējiem, tad pamāja ar galvu Hārdijam.

— Jūs nākamais.

Hārdijs iekāpa šahtā un sekoja Pērvisam.

— Tagad jūs …

Tas attiecās uz sievietēm un Sleiteru. Džerards pēdējo reizi pameta skatienu uz stacijas priekšnieku, tad, novilcis savu lietusmēteli, ievīstīja tajā bez samaņas gulošo vīrieti.

— Vai jūs mani dzirdat? — viņš jautāja. Stacijas priekšniekam noraustījās plakstiņi. — Tad klausieties. — Džerards runāja viņam gandrīz pie pašas auss. — Mēs ejam pēc palīgiem. Saprotat? — Priekšnieks vārgi pamāja ar galvu. — Mēs nāksim atpakaļ, cik ātri vien varēsim. Pagaidām jūs te būsiet pilnīgā drošībā.

Šoreiz atbildes mājiena nebija, tikai plakstiņi noraustījās. Džerards strauji pagriezās, iespīdināja gaismu šahtā un kāpa lejā. Šahtas sienas bija pelēkas un mitras, uz ķieģeļiem, kas laika gaitā bija kļuvuši tumši, rēgojās kaļķu notecējumi. Radās iespaids, ka cilvēks atrodas skursteņa iekšienē. Līdz Džerardam kā atbalss no apakšas atlidoja Pērvisa kliedziens:

— Esmu lejā!.. — Tad pēc kāda brīža: — Izskatās, ka te viss ir mierīgi.

Visi sāka kāpt ātrāk, pazoles čirkstēja uz senajiem pakāpieniem, acīs bira rūsas plēksnes.

Lejā viņi nokļuva velvētā telpā ar ķieģeļu sienām. Pie vistālākās sienas Pērviss mēģināja atvilkt vaļā smagu tērauda durvju aizbīdņus. Telpas vidū uz steķiem gulēja dēļi, bet uz tiem bija noliktas smagas skrūvatslēgas un vītņoti cauruļu gabali. Pie otras sienas bija nolikts metināmais aparāts, divas cērtes, lauznis un vairāki aizbīdņi. Uz grīdas stāvēja tējkanna, divas krūzes un paciņa tējas. Sleiters aplūkoja rīkus, bet Anna paņēma rokā tējkannu.

— Vēl ir silta! — viņa izsaucās.

— Paldies dievam! — teica Sleiters. — Tas nozīmē, ka pavisam nesen te kāds ir bijis. Jautājums tikai, kā viņš ticis laukā no šejienes.

Džerards pavērsa gaismu pret telpas attālāko galu, tad pret tērauda durvīm.

— Jā gan, — Sleiters skaļi izteica domu, kas bija iešāvusies prātā viņiem abiem. — Viņi droši vien izgājuši pa šīm durvīm… un aizslēguši tās aiz sevis. Droši vien tā jārīkojas, ja blakām deg.

Pērviss sadusmots pagriezās pret viņu.

— Nīkdami te, mēs neko nepanāksim. Mēģināsim atrast citu ceļu.

Viņš pagriezās un pirmais gāja atpakaļ pie kāpnēm, kur tuneļa otrā pusē bija noeja. Sejā iesitās vēja pūsma.

— Te gaiss ir silts, — Anna pačukstēja Džerardam. Viņš drūmi pamāja ar galvu. — Tas nozīmē, ka te ārā netiek. Tātad…

— … vai nu tas ir gaiss no kāda zemāka līmeņa, vai arī tur ir ugunsgrēks, ej nu sazini…

Viņš pacēla savu spēcīgo laternu, lai apgaismotu telpu priekšā. Viņi bija nonākuši pie īsas un šauras spraugas. Tās otrā galā laternas stars izrāva no tumsas kvadrātveida dzelzs lūku — izeju. Pērviss savu laternu bija nolaidis uz leju. Gaisma atspīdēja peļķē uz grīdas.

— Būs vien jālien iekšā, — viņš sacīja.

— Pagaidiet! — iejaucās Džerards. Pērviss palika stāvam. — Paej iet nost.