Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Mēs zaudējam laiku, — izmeta Sleiters. — Vai jūs nevarētu aizvest visus mazliet tālāk no šejienes? Dažreiz liesma sitas atpakaļ, un tad baloni sprāgst kā bumbas. Nav vērts citiem grozīties tuvumā.

Sleiters uzlika aizsargacenes un, pielaidis uguni deglim, tik ilgi regulēja skābekļa padevi, kamēr liesma šāvās laukā kā zila svelpjoša strūkla. Anna bija uzkāpusi augšā apraudzīt stacijas priekšnieku. Džerards piegāja pie pārējiem.

— Mums būs jāpaiet mazliet atpakaļ, — viņš teica.

— Drošs paliek drošs.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — aizdomu pilns apjautājās Pērviss.

Džerards pameta ar galvu uz degošā acetilēna-skā- bekļa griezēja pusi.

— Gadās, ka tie sprāgst. Iesim.

Viņi ievilka smagos solus vistālākajā stūrī. Te bija manāmi siltāks, viņiem priekšā balsnīja ejas metāla kvadrāts, bet dziļumā blāvi spīdēja ūdens.

Džerards atgriezās pie kāpnēm. Pacēlis laternu, viņš palaida gaismu uz augšu. Anna jau kāpa lejā. Viņš ieraudzīja garas, skaistas kājas un baltas biksītes. «Jokaini,» viņš nodomāja. «Piecdesmit pret piecdesmit, ka mēs neizkļūsim laukā no šejienes dzīvi, un tomēr viņa mani satrauc …»

Nokāpusi lejā, Anna ziņkāri ielūkojās kanādietim acīs.

— Esmu jau brīdināta, ka jāvairās no stāvām kāpnēm, — viņa teica.

Džerards paraustīja plecus un apjucis nodūra acis. Anna pasmaidīja.

— Viņam ir daudz labāk.

— Tik labi, ka viņš- varētu nākt lejā pie mums?

— Nezinu. Labāk apskatiet viņu pats.

Džerards kāpa augšā. Gaiss kļuva aizvien karstāks, un, ticis līdz kāpņu augšgalam, viņš bija slapjš kā izpeldināts. Dūmu te joprojām nebija, toties varēja saost kodīgu ķīmisku smaku, no kuras kņudēja rīklē.

Stacijas priekšnieks sēdēja lampiņas gaismā pie pašas ieejas šahtā un noliecies kaut ko rakstīja. Džerards uzsita viņam uz pleca, un viņš satrūcies pacēla acis. Džerards tikko apvaldīja smaidu, redzēdams, ka stacijas priekšnieks risina nosmulētā «Daily Mirror» numurā iespiesto krustvārdu mīklu.

— Jums tātad ir drusku labāk? — jautāja Džerards.

— Daudz labāk, ser, paldies, — atbildēja priekšnieks. Drudžainais sārtums no viņa sejas bija nozudis, un elpoja arī viņš daudz brīvāk. Viņš bija sarullējis savu frenci un atspiedies uz tā. — Man te ir pavisam ērti. Arī krustvārdu mīklu dabūju. Par mani neraizējieties, šef.

Džerards pieliecās un pārbaudīja viņam pulsu.

— Kā jūs domājat, vai varēsiet izturēt kāpienu lejā?

Stacijas priekšnieks papurināja galvu.

— Diezin vai. Un, ja arī es tiktu lejā, tad uzrāpties atpakaļ nekādā ziņā nevarētu. Bez tam, — viņš piebilda, — ugunsgrēks drīz būs likvidēts un ieradīsies glābšanas komanda. Es domāju, man labāk palikt tepat.

Džerards nebija tik optimistiski noskaņots, taču strīdā neielaidās.

— Jūs esat aukstasinīgākais cilvēks no mums visiem, — viņš meloja, pēc tam paraudzījās uz tuneļa pusi. — Iešu palūkoties, kas tur ir.

Viņš gāja pa tagad jau pazīstamo ceļu gar appelē- jušajām ķieģeļu sienām uz galveno tuneli. Ejot viņš piedūra roku ķieģeļiem: tie bija silti. Tālumā varēja dzirdēt trakojošās uguns sprakšķus un švirkstoņu. Smacējoša karsta gaisa strāva iesitās sejā un lika Džerardam griezties atpakaļ pie stacijas priekšnieka.

— Mēs tur apakšā mēģinām dabūt vaļā durvis. Kad tiksim laukā, mēs atgriezīsimies un paņemsim jūs līdzi. Norunāts?

Priekšnieks piekrītoši palocīja galvu un sacīja:

— Tikai nekavējieties pārāk ilgi, citādi mana saimniece ēdīs mani nost.

— Uz kādu laiku var kļūt vēl karstāks, — teica Džerards, — bet ņemiet vērā, ka gaisa cirkulācija uzlabosies, līdzko mēs atvērsim durvis. Tad jums te būs īsts caurvējš. Tas visu atvēsinās.

«Interesanti, vai šis cilvēks apzinās, kādas briesmas viņam draud?» Džerards prātoja. «Varbūt apzinās, tikai neizrāda. Viņam ir sava krustvārdu mīkla, par ko lauzīt galvu, ir mazliet gaismas, lai varētu kaut ko saredzēt, viņam ir silti un pieņemami ērti. Viņš negrib ne par ko uztraukties, kamēr nav vajadzības.» Džerards vēlreiz uzsmaidīja stacijas priekšniekam un iekāpa šahtā.

Apakšā, sargādams acis no liesmas žilbuma, viņš piegāja pie Sleitera. Metālā tik tikko bija izdedzināts neliels, apaļš caurumiņš. Sleiters uz brīdi pārtrauca darbu, atbīdīja atpakaļ acenes un noslaucīja pieri. Viņš jau bija novilcis mēteli un noņēmis kaklasaiti, pa kaklu viņam straumītēm tecēja sviedri.

— Nudien nezinu, kas vainīgs — deglis, metāls vai es pats, — viņš sūkstījās, — bet baidos, ka tas iet velnišķīgi lēni. Kā tur augšā?

Džerards pastāstīja.

— Tātad šī ir vienīgā izeja, — Sleiters secināja, — ja tikai viena no mūsu sievietēm neizsprauksies cauri ejai.

Viņš parādīja uz tuneļa otru galu. Džerards papurināja galvu.

— Pārāk riskanti, — viņš teica. — Viena kļūmīga kustība un …

Kanādietis paraustīja plecus. Sleiters pamāja ar galvu, uzstīvēja uz acīm brilles un ķērās atkal pie darba, Džerards pievienojās pārējiem. Vendija, galīgi nomocījusies, atspiedusi galvu Hārdijam pret krūtīm, gulēja.

Hārdijs pameta ar galvu uz viņas pusi un paskatījās uz Džerardu.

— Man pašam ir meita, — viņš teica. — Bet ne te, — Kanādā. Aizsūtīju atpakaļ, lai iet skolā Toronto.

Viņš runāja stostīgi, elpodams dziļāk nekā parasti.