Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Žēlīgais dievs, padomājiet tikai! Aizvāciet no modernas pilsētas visas plastmasas, un kas paliks? Galīgs sabrukums. Mēs esam pilnīgi atkarīgi no tām. — Viņš pagriezās pret Raitu. — Šausmīgi, kad tā padomā, bet ja nu tā ir mūsu produkcija?…

— Diezin vai mūs var vainot…

Ja Raits arī bija nobijies, tad viņš bija stingri apņēmies to neizrādīt. Bikens aukstasinīgi uzlūkoja te vienu, te otru.

— Un kā vēl var! Un ne vien jūs — mūs visus…

— Atraduši laiku, kad vālēt ar dūri pa krūtīm, — teica Raits.

Bikens uzsita ar plaukstu pa avīžu kaudzi, kas gulēja uz galda, un pielēca kājās.

— Ak dievs, man metas nelabi no jums, akadēmiķi. Varētu domāt, ka jūs iztirzājat kādu abstraktu teorētiskās ķīmijas jautājumu. Vai tiešām jūs neredzat, ka tas viss saistīts ar jums? Irst pats pamats, uz kura balstās pilsēta, un mēs, iespējams, esam pilnīgi atbildīgi par to.

Pēkšņi Raits aizsvilās.

— Bet ko mēs varam darīt? Protams, es esmu noraizējies …

— Bet jūs negribat atzīt savu vainu!

— Es atzīšu to, ja un kad radīsies tāda nepieciešamība, bet šobrīd mums jādomā reāli. Pagaidām nepietiek faktu. Mēs izstrādājām aminostirēnu, mēs pārdevām to ar visiem eksperimentu datiem, mēs neko neslēpām. Jūs to zināt tikpat labi kā es!

Bikens riebumā novērsās. Skenlons vārgi pakustināja roku, it kā gribētu samierināt abas puses.

— Visvairāk mani pārsteidz tas, — viņš sacīja, — ka, pēc visa spriežot, process skāris visus plastmasu veidus. Ja tas būtu tikai aminostirēns, tad droši vien varētu konstatēt ķīmiskas izmaiņas. Tā varētu būt, piemēram, sairšana gaismas ietekmē: mūsu degrons taču sairst gaismas un skābekļa ietekmē. .

— Neder, — teica Raits. — Gali neiet kopā. Jā, mēs izgudrojām sairtspējīgu pudeli: jūs paraujat noplēšamo strēmelīti, materiālam, kas atrodas zem tās, piekļūst klāt gaisma un skābeklis, un tas sāk irt. Jūs varat mēslot savu dārzu vai ielaist atliekas atejā. Bet ar to nekas nav pierādīts. Nav iemesla uzskatīt, ka tas pats var notikt ar citām plastmasām. Daudzām no tām ir pavisam cita molekulārā struktūra — kāpēc tām būtu jāreaģē tieši tā?

— Pieņemsim, ka degronam piemīt īpašība nodot savas īpatnības citām plastmasām, — spriedelēja Skenlons. — Pieņemsim, ka pastāv faktors X, kas pārnes šīs īpatnības no viena veida plastmasas uz citām. Kas tad?

— Lai tas varētu notikt, — sacīja Raits, — jūsu noslēpumainajam X jānes sevī uzkrāta informācija.

Tādā gadījumā tas ir vai nu kāds universāls reaktīvs, vai kāda atsevišķa dzīva šūna.

— Šūna? — iesaucās Skenlons. — Asprātīgi! Es piekrītu, nav tāda ķīmiska savienojuma, kas reaģētu ar visām plastmasām, bet šūna, dzīva šūna … jā, tā gan varētu. Tāds pavisam mazs nieciņš. Tādu dzīvnieku, protams, nav, bet dažām baktērijām ir īpatnēja gaume. Vai tad nav tādas, kas ēd rūsu?

— Godīgi sakot, — teica Bikens, — šobrīd man vairāk rūp Annas Kreimeres liktenis. Velna milti, es gribētu zināt, kur palicis Kreimers!

Skenlons paskatījās uz viņu.

— Viņš vēl ir Kembridžā.

— Viņš jādabū rokā.

— Galīgi nav saprotams, kāpēc Kreimers vēl nav atpakaļ, — sacīja Bikens. — Ja mana sieva atrastos pazemē…

10

— Bet vai tad viņš to zina? — iebilda Raits.

Džerards modās lēnām. Viņš bija sapņojis, ka viņam uz sejas un krūtīm uzgūlies liels, pinkains zvērs. Zem tā smaguma elpot kļuva aizvien grūtāk, bet zvērs spieda aizvien stiprāk un stiprāk.

Beidzot Džerardam rādījās, ka zvērs, lēni pagriezis galvu, blenž uz viņu ar apaļām, spīdoši dzeltenām acīm. Viņš spēji atmodās un uzšāvās kājās, tikko neapgāzdams Annu. Viņa iekliegdamās arī pamodās.

Pilnīgi atguvies, kanādietis paskatījās apkārt.

— Kur ir pārējie? — viņš vaicāja.

Sols blakus bija tukšs, krekls viņam mugurā tā piesvīdis, ka vai ņem un izgriez. Gaiss tunelī bija smags, dūmakains un neciešami karsts. Runājot viņam vajadzēja kampt gaisu ar plati atplestu muti.

Lai kā viņš lūkojās tumsā, tālumā metināmā aparāta šķiesto dzirksteļu oreolā varēja saskatīt vienīgi Sleitera siluetu. No pārējiem trim nebija ne miņas.

Pēkšņi ejas pusē kaut kas spoži uzliesmoja un atskanēja tāda kā šņākoņa, tāds kā sprakšķis, bet pēc tam — gari stiepts kliedziens.

Džerards pieskrēja pie ejas un ielaida tajā gaismu. Pašā priekšā līdz ceļiem ūdenī stāvēja Vendija. Viņu kratīja nevaldāmi drebuļi, kleitas priekša viņai bija saplēsta un apsvilusi. Anna pieliecās, lai palīdzētu meitenei, bet Džerards paguva saķert viņu aiz rokas.

— Atpakaļ!

Viņš palaida gaismu tālāk. Parādījās vēl viens ķermenis. Tas bija atspiedies pret sienu ar izplestām rokām ērmotā pozā kā krustā sistais; seja bija sāpju pārvērsta, mēle izbāzta. Palēnām tas slīdēja uz leju, ūdenī. Džerards apgaismoja tuneļa otru galu. Šķērsām pāri ieejai gulēja kaili vadi, viens no tiem bija iegrimis ūdenī. Viņš atkal ielaida gaismu sejā. Tas bija Hārdijs.

Pērvisu nekur nemanīja.

Džerards iedeva laternu Annai un skrēja atpakaļ. Pie rīku kaudzes gulēja saritināta gumijas šļūtene. Viņš aizvilka to pie ejas. Sleiters, iegrimis darbā, šķiet, joprojām neko nemanīja.