Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Bet lai nu būtu kā būdams, šķidrumā ir reaģents, kas saēd plastmasu. Tā arī var būt visu nelaimju sakne…

Pēkšņi Džerards iemērca šķidrumā roku.

— Nevajag! Ko jūs darāt? — iesaucās Anna.

— Jūs taču nezināt, kas tur ir.

— Ja nezinu, tad uzzināšu, — at'eica Džerards.

Viņš paturēja roku kārbā vēl dažas sekundes, tad

izvilka laukā, uzmanīgi aplūkoja un noslaucīja ar kabatas lakatiņu, ko pēc tam aizsvieda projām.

— Viss kārtībā, — viņš sacīja. — Es kāpju lejā.

— Ko? Zem platformas? — pārjautāja Anna. — Jūs taču nezināt, cik dziļš tur ir…

— Sevišķi dziļš tur nevar būt, — Džerards centās viņu nomierināt. — Līdz sliedēm būs mazāk par metru. Nekas, drīz mēs to dabūsim zināt.

Viņš platiem soļiem devās pie lūkas, Anna un Sleiters sekoja.

— Bet ko jūs tur meklēsiet? — vaicāja Sleiters.

— Ceru, ka pēc brītiņa jums viss būs skaidrs, — Džerards atbildēja, pārsvempās pār lūkas malu un piesardzīgi nolaida kājas nikni šņācošajā šķidrumā. Dziļums bija pāri jostas vietai. No smārda viņam gandrīz uznāca vēmiens, straume bija diezgan spēcīga. Viņš paņēma no Sleitera laternu.

Līdzko Džerards bija pavilcis galvu zem platformas, burzguļošana un šņākoņa apņēma viņu no visām pusēm, sitās sejā. Viņš lēni taustījās uz priekšu, noskurinādamies ikreiz, kad kāja pieskārās kādam nogrimušam priekšmetam.

Nogājis, kā viņam iikās, apmēram pusi perona garuma, Džerards beidzot ieraudzīja to, ko bija cerējis atrast. Sienā bija iestiprināts biezs režģis, kuram virmojošā straume tecēja cauri. Tas bija pamatīgi nosprostots ar dažādiem atkritumiem, un šķidrums, šņākdams izlauzies tiem cauri, aizplūda tumsā. Džerards nostājās stingrāk un, iegremdējis roku šķidrumā līdz pašam plecam, ņēmās iztaustīt režģa acis.

Turpmākās minūtes, kad kanādietis izcēla no zam- pas dažādus izmiekšķētus atkritumus un laternas gaismā aplūkoja tos, šķita viņam garākās visā mūžā. Kuņģi žņaudza it kā liela roka, un Džerards ar milzu piepūli apspieda uznākušo nelabumu.

Tomēr viņš atrada meklēto, iebāza to kabatā un

brida atpakaļ. Līmenis šķita nedaudz pacēlies un tagad sniedzās jau līdz žaketes krūšu kabatai. Aizkļuvis gandrīz līdz pašai akai, viņš izdzirda Annas balsi:

— Lūk, Lūk!..

Drausmīgā, visu aptverošā smirdoņa bija novedusi Džerardu gandrīz līdz sabrukumam. Vēl kaut kā pārrausies pāri malai, viņš pilnīgā nespēkā saļima uz betona. Anna noliecās pie viņa un pastiepa roku, bet Džerards nevarīgi atgrūda to.

— Nevajag … Es pašlaik esmu tāds kā neaizskaramais. Bet tas man ir rokā… pat divi.

Viņš gļēvi pavandījās pa žaketes kabatu un, izvilcis no turienes divus nelielus, apaļus priekšmetus, uz atvērtas plaukstas rādīja tos Annai un Sleiteram.

— Es lāgā… — iesāka Anna.

Sleiters izstiepa kaklu. Anna arī ielūkojās vērīgāk.

— Pudeļu kakliņi! Sairtspējīgo pudeļu kakliņi! Nu, protams! Pirmie, kas nopirka licenci, plastmasā ietaisīja metāla ieliktņus. Tie… jā, te tie ir.

Anna rādīja uz metālā iegravētu izvītu mono- grammu.

— Bet varbūt tie nemaz nav no pudelēm, — izteica šaubas Sleiters.

— Maz ticams, — teica Anna un paskatījās uz Džerardu. — Tātad tieši to tu meklēji?

— Jā.

— Tatad tu no paša sākuma domāji, ka tie ir tie?

— Loģiski spriežot, cita izskaidrojuma nevarēja būt, — turpināja Džerards. — Šīs sairtspējīgās pudeles gaismas un gaisa ietekmē sairst un pārvēršas par baktērijām ēdamu vielu. Šī viela pēc struktūras ir pa pusei tāda kā plastmasa, kā proteīns, vai ne? Tad es iedomājos, ka baktērijas, kas barojas ar šo vielu, ir mutējušas un sākušas lietot arī citas plastmasas. Katra jauna paaudze pielāgojas arvien vairāk un var ēst arvien vairāk.

— Bet kas tās ir par baktērijām? — jautāja Sleiters.

— Manuprāt, atbilde meklējama te apakšā. Sīs baktērijas attīstījušās kanalizācijas caurulēs. Sairt- spējīgās pudeles, kā jau pienākas, tika aizlaistas kanalizācijā, un tur dzīvojošās baktērijas pierada pie šāda veida barības. Pēc tam šīs baktērijas sāka meklēt jaunu barību un mutēja tik ilgi, kamēr bija spējīgas aprīt visas citas plastmasas. — Džerards pagriezās pret Annu. — Tagad padomā. Vai tu esi dzirdējusi par kaut kādiem jauniem mikroorganismiem, kas būtu derīgi, teiksim, atkritumu attīrīšanai?

Anna pameta ar galvu.

— Kaut kas tāds bija, tikai neatceros nosaukumu, — viņa teica. — Bet pirms pāris gadiem es pat gatavojos rakstīt par baktēriju Bacillum accelerens. To speciāli audzēja attīrīšanas stacijā Rīdingā. Runāja, ka tā sagraujot atkritumus ātrāk nekā jebkura cita baktērija. Tā augot neparasti ātri. Taču plastmasu tā neēda. Tas ir pilnīgi izslēgts. Turklāt viņi jau pārtraukuši eksperimentus. Bet kā sairuma process varēja pāriet uz… — viņa brīdi vilcinājās — … plastmasas vadiem?