Mutants-59 plastmasu ēdājs

Tātad pēdējais notikums no mūsu īsā noveļu cikla. Kad pirms divdesmit gadiem tika atšifrēta DNS molekulas — galvenā iedzimtības nesēja — struktūra, cilvēcei pavērās «gēnu inženierzinātnes» galvu reibinošās perspektīvas. Jaunu gēnu ietilpināšana organisma gēnu komplektā un defektīvu, veselībai potenciāli bīstamu gēnu izmešana no tā varēja atbrīvot cilvēci no smagām iedzimtām kaitēm. Bet vai tad tikai tas? Varētu pārveidot visu ap mums esošo dzīvnieku un augu pasauli. Minēšu piemēru ar kviešiem, par ko rakstījis akadēmiķis V. Engelharts. Ja to gēnu hromosomu komplektā ietilpinātu slāpekli, rastos jauna kviešu šķirne, kas ne- piasītu augsnes mēslošanu ar slāpekļa mēslojumu. Augs mēslotu pats sevi. Lieki teikt, ka molekulārā bioloģija izvirzīja šāda veida uzdevumus par galvenajiem.

Par pētījumu materiālu noderēja, protams, visvienkāršākie organismi — baktērijas. Sākumā izdevās pārstādīt to kodolos iedzimtības materiālu, kas bija ņemts no augstāk organizētām būtnēm. Tā baktērijām tika «pārstādītas» tām neraksturīgas īpašības. Būtībā cilvēks bija radījis principiāli jaunu būtņu tipu, kas varēja kļūt par palīgiem cīņā ar slimībām, sabiedrotajiem cīņā par ražu. Tas no vienas puses. «Bet otrā polā,» kā rakstīja Engelharts, «iezīmējas iespējas mākslīgi radīt, teiksim, tādas ļaundabīgu gēnu formas, kas būtu spējīgas spontāni vairoties un iesakņoties augstāko organismu gēnu aparātā, līdz pat cilvēkam, bet tas var atnest līdzi neskaitāmas nelaimes.»[6]

Bet turpināsim stāstījumu par «gēnu inženierzinātnes» posmiem, par šoreiz zinātniskā pētījuma loģiku.

Gēnu galvenais nesējs, kā zināms, ir hromosomas. Taču var pastāvēt ari sīkāki to veidojumi — gredzenveida plazmīdi.

Tieši tie arī kļuva par eksperimentu galveno objektu. Kad bija atrasts ferments, kas spēja sašķelt DNS atsevišķos posmos, Sten- fordas universitātē ķērās pie plazmīdu sašķelšanas, lai iesakņotu tajos svešus gēnus. Sākumā izdevās pārstādīt vienāda tipa gēnus radniecīgām baktērijām, bet pēc tam stafilokoku gēni tika pārstādīti pavisam citiem plazmīdiem, tā sauktajai zarnu nūjiņai. Galu galā izveidojās pilnīgi jauns hibrīds, kam piemita kā stafilokoku, tā zarnu nūjiņas īpašības. Bet pavisam nesen Karnegi institūtā Džona Morova grupai izdevās smalks eksperiments — zarnu nūjiņā ievadīja Dienvidamerikas krupja gēnus.

Vai nav tiesa, doktora Einslija eksperimenti (ar viņa nāves ziņu sākas romāns) nav salīdzināmi ar reālās zinātnes galvu reibinošajiem sasniegumiem?

Nākamajā posmā vajadzēja pārnest zarnu nūjiņā gēnus, kas atbildīgi par streptomicīna ražošanu. Ja veiktos, cilvēce būtu ieguvusi varenu līdzekli cīņai ar slimībām.

Taču eksperimentus negaidot pārtrauca paši pētnieki. ASV Nacionālā zinātņu akadēmija ne vien pieņēma tādu zinātnes vēsturē nedzirdētu lēmumu, bet arī aicināja pasaules zinātniekus noteikt labprātīgu moratoriju pētījumiem gēnu inženierzinātnē ar zarnu nūjiņu. Amerikāņu bioķīmiķi aicināja pārtraukt eksperimentus, kas varētu inficēt cilvēka organismu ar hibrīdbaktērijām, kuru īpašības nav iepriekš paredzamas. Zarnu nūjiņa taču veido prāvu daļu no mūsu «iekšējiem iedzīvotājiem»!

«Šīs baktērijas celmi,» kā teikts izcilāko amerikāņu pētnieku paziņojumā, «mīt cilvēka zarnās, un tiem piemīt spēja apmainīties ar ģenētisko informāciju ar cita tipa baktērijām, kuru vidū ir arī slimību izraisītājas. Tādējādi nav izslēgts, ka jauni DNS elementi, ievadīti zarnu nūjiņā, var plaši izplatīties starp cilvēka, baktēriju, augu vai dzīvnieku populācijām, un šīs parādības sekas tagad nav iespējams paredzēt.»

Romānā «Mutants-59» katastrofa notika tāpēc, ka traģiski sakrita trīs dažādas parādības, kas saistītas ar zinātnes un tehnikas progresa sekām. Domās mēs varējām izdarīt līdzīgu eksperimentu arī ar citiem trim neatkarīgiem procesiem, par kuriem vēstīts mūsu novelēs. Es šim nolūkam tīšuprāt izvēlējos līdzīgas situācijas. Nav jābūt apveltītam ar lielu fantāzijas spēju, lai ieraudzītu daudz briesmīgākas ainas. Jo vairāk tāpēc, ka reālā biosfēra nepatīk Pedleram un Deivisam, kuri aiz lokālas piesardzības atvēlējuši savai «uguņošanai» nelielu stūrīti Londonas centrā. Idejas ierobežošana acumirklīgi atriebjas ar mākslinieciskās pārliecības ierobežošanu. Mums paliek neskaidrs, kas izglābis no inficēšanās ar plastmasas mēri pārējo pasauli. Katrā ziņā ne jau Temza, kas brīvi ieplūdina visus savus netīrumus jūrā.

Bet tas, protams, ir sīkums. Galvenais mums ir tas, ka zinātne godam izturējusi nopietno pārbaudījumu.

Rezumēsim, kas iznācis no iztēles eksperimenta, aizstājot nosacītās fantastiskās kolīzijas ar reālām, turklāt nebūt ne viennozīmīgām zinātnes un tehnikas progresa problēmām. Kā daiļliteratūras nozare fantastika bieži neizvirza par savu mērķi zinātnisku ideju tiešu popularizāciju. Bet ar savu iekšējo loģiku, analīzes un sintēzes principiem tā pieiet ļoti tuvu klāt zinātnei. Tai raksturīgas it kā skaļas pārdomas par ideju ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, ko tagad no jauna atklājis avangardistiskais kinematogrāfs.