Nenorunātās tikšanās

Pagriezos vairāk pa kreisi, izskrēju uz nosēšanās joslas — jau gatavā posmā ar stingru, grubuļainu virsmu, un šeit man veicās labāk — attālums starp mums saruka. «Nekur neaizbēgsi,» es atkārtoju pie sevis, «nē, brālīt, tagad tu nekur neaizbēgsi. Tu atbildēsi man par visu…» Acis nenovērsdams, skatījos uz viņa ātri zibošajām kailajām kājām, kustīgajām lāpstiņām, uz tvaika mutulīti, kas izplūda virs viņa pleca. Tuvojos viņam arvien ātrāk un iekšēji jau gavilēju. Nosēšanās josla beidzās, bet līdz pelēkajam miglas autam virs purva atlika vairs tikai soļu simt, un es kāpināju tempu.

Aizskrējis pie muklāja malas, līdz drūmajai sīko meldru audzei, rēgs apstājās. Brītiņu stāvēja, kā nespēdams izšķirties, tad pār plecu paskatījās uz mani, un es atkal ieraudzīju viņa lielās, tumšās acis — nevis sastingušas, bet, gluži pretēji, ļoti dzīvas un it kā smejošas, un pēkšņi viņš pietupās, ar rokām apņēma ceļgalus un sāka velties. Acumirklī pat neapjēdzu, kas noticis. Tikko te stāvēja cilvēks, dīvains cilvēks, iespējams, tas nemaz nebija cilvēks, bet būtne cilvēka izskatā, un pēkšņi tās vairs nav, bet pa slīkšņu, pāri necaurejamam staignājam, izšļakstīdams dubļus un duļķainu ūdeni, veļas kāds ērmots pelēks kamols. Un kā vēl ripo! Nebiju ticis līdz purva malai, bet viņš jau nozuda aiz miglas vāliem, un no turienes, no pelēko autu puses, dzirdēju šļakstus, smalku, griezīgu svilpšanu un čaboņu, kas pamazām pieklusa, attālinājās.

Pieskrēja Maija un, smagi elpodama, apstājās man līdzās.

—   Aizbēga, — viņa pikti konstatēja.

—   Prom ir, — es piekritu.

Brīdi mēs stāvējām, lūkodamies blāvajos miglas plīvuros. Pēc tam Maija noslaucīja sviedrus no pieres un nodeklamēja:

—   Es aizbēgu no vecmāmas un vecātēva arī…

—        Bet no tevis, kvartīrmeistar, vēl jo vairāk aizbēgšu, — es viņu papildināju un atskatījos atpakaļ.

Nu protams. Muļķi bija skrējuši, bet gudrie, kā paši saprotat, stāvējuši un skatījušies. Mēs ar Maiju bijām te divi. Tālumā blakus kuģim vīdēja Komova un Vander- hūzcs sīkie augumi.

—        Skrējiens bija uz goda, — Maija noteica, arī skatīdamās uz kuģa pusi. — Būs kilometri trīs, ne mazāk, kā jums šķiet, kapteini?

—   Piekrītu jums, kapteini, — es atsaucos.

—        Paklau, — meitene domīgi sacīja. — Varbūt tas mums tikai rādījās?

Satvēru viņu aiz pleciem. Manī ar jaunu spēku uzliesmoja brīvības izjūta, sajūsma, grandiozu, mirdzošu perspektīvu apziņa.