Nenorunātās tikšanās

Tomčr šī dīvainā saruna drīz pārtrūka. Bija skaidri dzirdams, kā nošvīkstēja lūkas membrāna, un pēc tam atkal iestājās klusums. Apskatīju pēdējo pamatu, uzteicu Tomu par labu darbu un pavēlēju viņam pārslēgt Džeku uz nākamo celtniecības darbu posmu. Ziemeļblāzmā apdzisa, un dziļajā tumsā, kas tagad iestājās, nekas nebija redzams, vienigi manu kiberu borta ugunis. Juzdams, ka mans degungals nupat, nupat nosals un nokritīs, es rikšiem pieskrēju pie kuģa, sataustīju lūkas membrānu un ielēcu kesonā. Kesona kamera ir brīnišķīga. Tā ir viena no jaukākajām vietām uz kuģa. Droši vien tas tāpēc, ka kesons ir pirmā telpa, kas dāvā tikamo mājas izjūtu: no svešas saltas, draudīgas pasaules tu esi atgriezies savās īstajās mājās, kur tevi sagaida siltums un kur esi pasargāts. No tumsas — gaismā. Nometu kažoku un, pa ceļam berzēdams plaukstas un šad tad iesaukdamies, devos uz kajīti.

Tur jau sēdēja Vanderhūze, apkrāvies ar papīriem, un, sērīgi noliecis galvu, pārrakstīja kārtējo ekspertīzes slēdziena lapu. Šifrēšanas mašīna žirgti tarkšķēja zem viņa pirkstiem.

—   Mani palīgi jau pabeiguši pamatus, — es palielījos.

—   Ahā, — Vanderhūze atsaucās.

—   Kas jums tur bija par rotaļlietām? — es vaicāju.

—   Rotaļlietas… — Vanderhūze izklaidīgi atkārtoja. — Rotaļlietas? — viņš jautāja, nepārtraukdams mašīnas čirkstināšanu. — Ak rotaļlietas… — Vanders nolika pārrakstīto lapu un paņēma citu.

Brīdi pagaidīju un tad atkārtoju:

—   Kas tās ir par rotaļlietām?

—   Kas tās par rotaļlietām … — Vanderhūze nozīmīgi atkārtoja un, atmetis galvu, paskatījās uz mani. — Vai tu tā formulē jautājumu? Tas ir, vai saproti… Bet, starp citu, kas to lai zina, kas tās par rotaļlietām. Tur, uz «Pelikāna»… Atvaino, Stas, es vispirms pabeigšu, kā tev šķiet?

Uz pirkstgaliem aizgāju pie savas pults, kādu laiciņu vēroju, kā strādā Džeks, kas jau bija sācis celt meteo- stacijas sienas, bet pēc tam tāpat uz pirkstgaliem izla- vījos no kajītes un devos pie Maijas.

Meitenes istabā dega visi iespējamie gaismas avoti, viņa pati pa turku modei sakrustotām kājām sēdēja guļvietā un izskatījās ļoti aizņemta. Uz galda, guļvietas un grīdas — visur bija izklāti lieli salīmēti auduma gabali, kartes, uzmetumi, izstieptas aerofotogrāfiju ermoņikas, skices un pieraksti, un Maija tos visus pēc kārtas pētīja, kaut ko atzīmēja, reizēm paķēra lupu, reizēm pudeli ar sulu, kas stāvēja blakus uz krēsla. Kādu laiciņu pavērojis viņu, izraudzījos mirkli, kad sulas pudele atradās pie AAaijas, un pats apsēdos uz krēsla, tā ka pudele, ko meitene neskatīdamās lika atpakaļ, nokļuva tieši man rokā, kas bija pastiepta pretī.

—   Paldies, — es teicu un iedzēru malku.

Maija mazliet pacēla galvu.

—   A, tas esi tu? — viņa neapmierināti noteica. — Ko tev vajag?

—   Ienācu tāpat vien, — laipni atbildēju. — Vai izstaigājies pietiekami?

—   Pat nedomāju to darīt, — viņa iebilda, atņemdama man pudeli. — Sēžu kā nolādēta, vakarvakarā nekā nedarīju, tagad sakrājies tik daudz visādu darbu… Kāda runa var būt par pastaigu!

Viņa atdeva man pudeli, es mehāniski iedzēru, juzdams, ka mani atkal pārņem neskaidra trauksmes sajūta, un pēkšņi man kā zvīņas nokrita no acīm: Maija bija ģērbusies mājastērpā — savā iemīļotajā pūkainajā jakā un šortos, galvā uzsiets lakatiņš, zem kura redzamie mati bija mitri.

—   Vai biji dušā? — es vēl stulbi prasīju.