Nenorunātās tikšanās

Sasprindzinājums, kas viņu un art mani bija saistījis, uzreiz zuda, un turpmākā saruna pārvērtās vieglā pja- pāšanā. Es sūdzējos viņai par vakardienas nepatikšan;;iu ar robotiem, pastāstiju, kā Vadiks viens pats peldējies okeānā, un jautāju par viņas tiešo darbu. Maija atbildēja, ka viņi izraudzījušies četras vietas apmetnēm, rajoni vispār labi un, ja ari pārējie apstākļi būtu līdzini kā uz Pantas, tad ikviens pantietis labprāt pavadītu št t visu savu mūžu, bet, tā kā šis pasākums, vienalga, jau iepriekš lemts neveiksmei, tad par to nav daudz ko runāt. Atgādināju Maijai, ka viņa vienmēr bijusi skeptiski noskaņota, tas viņai ir dabiski un šis skepticisms ļoti bieži nav attaisnojies. Aleitene iebilda, ka tagad ir runa nevis vairs par dabisku skepticismu, bet par pašas dabas skepticismu un ka es vispār esmu zaļknābis, zīdainis un patiesībā man vajadzētu viņas, pieredzējušās AAaijas, priekšā nostāties miera stājā. Atteicu, ka patiešām pieredzējis cilvēks nemūžam nesāks strīdu ar kibertehniķi, jo kiber- tehniķis uz kuģa ir tā ass, ap kuru, patiesību sakot, griežas visa dzīve. Maija atgādināja, ka griešanās ass pa lielākajai daļai būtībā ir abstrakts jēdziens… Pēc tam sākām strīdēties, vai ir starpība starp jēdzieniem «griešanās ass» un «cirkulācijas ass», vispār mēs pļāpājām, un 110 malas droši vien tas izskatījās diezgan jauki, es gan nezinu, ko tobrīd domāja Maija, pats nepārtraukti gudroju, vai man tūlīt nesākt visu drošības sistēmu profilaktisko apskati. Tiesa gan, šīs sistēmas bija paredzētas pret bioloģiskajiem draudiem un nebija nekādas iespējas noteikt, vai tās derēs aizsardzībai pret nekrotis- kajām briesmām, tomēr, lai būtu kā būdams, kas pats sargās, to arī dievs sargā, no miega māte raušus necep, vārdu sakot, lēnāk brauksi — tālāk tiksi.

Kad AAaija saka žāvāties un sūdzējās, ka nav izgulējusies, ieteicu viņai pirms pusdienām brītiņu nosnausties, bet pats pirmām kārtām devos uz bibliotēku, sameklēju skaidrojošo vārdnīcu un izlasīju, ko nozīmē vārds «ne- krotisks». Skaidrojums atstāja uz mani smagu iespaidu, un es nolēmu nekavējoties sākt profilaksi. Vispirms gan ieskrēju kajītē, lai palūkotos, kā darbojas mani kiberi, un saslapu tur Vanderhūzi tieši tajā mirklī, kad viņš kārtīgā kaudzītē salika savus ekspertīzes slēdzienus.

— Tūlīt aiznesīšu tos Komovam, — viņš paskaidroja, mani ieraudzījis, — tad došu izskatīt Alaijai, un pēc tam apspriedīsim, kā tu domā? Vai tevi arī uzaicināt?

Teicu, ka gribu piedalīties šajā apspriešanā un līdz tam būšu drošības sistēmu noda|ā. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani, taču nekā neteica un izgāja.

Viņi pasauca mani pēc stundām divām. Pa iekšējo sakaru tīklu Vanderhūze paziņoja, ka slēdzienu ir lasījuši visi komisijas locekļi, un jautāja, vai arī es negribu ar to iepazīties. Es, protams, būtu gribējis, taču man te darbi pašlaik gāja pilnā sparā, sargizlūks daļēji izjaukts, biju iesācis tvaicēšanu, tāpēc atbildēju, ka lasīt jau nu nelasīšu, bet uz materiālu apspriešanu noteikti ieradīšos, tiklīdz tikšu galā ar darbiem.

—   Man te vēl stundai pietiks ko darīt, — es teicu, — tā ka pusdienojiet bez manis. — Kad ierados salonā, pusdienas jau bija paēstas un sākās apspriede. Paņēmu sev zupu, nosēdos maliņā, sāku ēst un klausīties.

—   Meteorītu hipotēzi es nevaru pieņemt bez ierunām, — Vanderhūze pārmetoši teica. — «Pelikāni» ir ļoti labi aizsargāti pret meteorītu triecienu, Genadij. Trieciens gluži vienkārši tiktu novirzīts sāņus.

—   Negribu strīdēties, — Komovs atbildēja, skatīdamies galdā un nicīgi viebdamies. — Taču pieņemsim, ka meteorītu uzbrukums noticis brīdī, kad kuģis iziet no hiper- pārejas …

—   Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Tādā gadījumā, protams. Bet varbūtība …

—   Jūs mani pārsteidzat, Jakov. Kuģim pilnīgi sagrauts reisa dzinējs. Radies milzīgs caurums, ap kuru manāmas stipras termiskās iedarbības pēdas. Manuprāt, ikvienam normālam cilvēkam ir skaidrs, ka tas var būt tikai meteorīts.

Vanderhūze izskatījās visai nelaimīgs.

—   Nu… labi, — viņš novilka, — lai būtu, kā jūs domājat… Jūs gluži vienkārši nesaprotat, Genadij, jūs neesat zvaigžņu lidotājs… Jūs nesaprotat, cik tas ir neticami, tāda varbūtība praktiski nav iespējama. Tieši tajā brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas, milzīgi liels meteorīts ar kolosālu enerģiju … Tas skan tik neticami, ka es nemaz nezinu …

—   Kādas ir jūsu domas par to?

Vanderhūze aplūkoja klātesošos, gaidīdams, ka tic atbalstīs viņa viedokli, bet nesagaidījis noteica:

—   Labi, lai nu tā būtu. Tomēr es pastāvu uz to, lai formulējums būtu ar vēlējuma izteiksmes nokrāsu. Teiksim tā: «Minētie fakti liek domāt…»

—   «Liek secināt,» — Komovs izlaboja.

—        «Liek secināt»? — Vanderhūze saviebās. — Nē, Genadij, kāds tur var būt secinājums? Tikai minējums! «…liek domāt (minēt), ka kuģis licis bojāts, saduroties ar lielu meteorītu, un tas noticis laikā, kad kuģis iznācis no hiperpārejas.» Tieši tā. Iesaku pievienoties manam formulējumam.

Komovs brīdi domāja, kustinādams vaigu muskuļus, un pēc tam teica:

—   Pievienojos. Pāreju pie nākamās korekcijas.