Nenorunātās tikšanās

Man patika šis vienkāršais stāsts. Tūlīt manāms, ka to sadomājis Vanderhūze pats un droši vien nupat uz vietas. Man par lielu izbrīnu, arī Kornovam stāstītais notikums patika. Kad Vanderhūze bija nonācis vēstījumā līdz pusei, Komova acis vairs nešaudījās pa galdu, meklējot sinepes, bet ieurbās runātājā. Viņš tās nenolaida līdz pat beigām un pēc tam izteicās apmēram tā: teorētiski viņam šķietot interesanta ideja par to, ka viens no kontaktu partneriem varētu būt nepieskaitāms. Vismaz līdz šim vispārīgajā kontaktu teorijā šāda iespēja nav minēta, lai gan jau divdesmit pirmā gadsimta sākumā kāds Strauhs izvirzījis hipotēzi par šizoīdo tipu ieslēgšanu kosmisko kuģu apkalpju sastāvā. Jau toreiz bija zināms, ka ši- zoidajiem tipiem ir spilgti izteikta netradicionāla uztveres spēja. Kur normāls cilvēks neredzētu lielu un parādību haosā gribot negribot mēģina saskatīt ko zināmu, agrāk redzētu, stereotipu — šizoīds, gluži pretēji, ne tikai redz visu tā, kā patiesībā ir, bet var pat izveidot jaunus stereotipus, kas izriet no apslēptās redzamā haosa dabas. Starp citu, pamazām iededzies, Komovs turpināja, šī īpašība, kā izrādās, ir kopīga visdažādāko tipu šizoīdā prāta pārstāvjiem. Bet, tā kā teorētiski nepavisam nav izslēgta iespēja, ka kontakta objekts var būt tieši šizoīdais tips, un, laikus neatklāta, šī īpašība kontakta gaitā var radīt smagas sekas, Jakov, jūsu skartā problēma ir zinātnes uzmanības vērta.

Pavīpsnājis Vanderhūze teica: viņš dāvinot Komovam šo ideju, — un atgādināja, ka laiks braukt. Izdzirdusi šos vārdus, Maija, kas pavērtu muti ar interesi bija klausījusies Komovā, uzreiz apdzisa. Ar mani bija tāpat: visas sarunas par šizoīdiem izraisīja manī nepatīkamas pārdomas. Un tad kaut kas notika.

Vanderhūze un Maija jau bija izgājuši no kopkajītes, bet Komovs vēl kavējās durvīs. Pēkšņi viņš pagriezās, stingri satvēra mani aiz elkoņa un, ar salti pelēkajām acīm it kā baisi iztaustot manu seju, klusu, bet ātri nočukstēja:

—   Nu ko jūs esat tāds nospiests, Stas? Vai kas noticis?

Es apstulbu. Mani satrieca šizoidu speciālista patiešām pārdabiskais vērīgums. Tomēr man izdevās acumirklī saņemties. Pārāk daudz kas izšķīrās šajā brīdī. Es atvirzījos un jautāju ar ārkārtīgu izbrīnu:

—   Par ko jūs runājat, Genadij Jurjevič?

Viņa acis joprojām pētīja manu seju, un viņš jautāja vēl klusāk un vēl steidzīgāk:

—   Vai jūs baidāties palikt viens?

Bet nu jau es biju zirgā.

—   Baidos? Nu, tas ir pārāk stipri teikts, Genadij Jurjevič. Es vairs neesmu nekāds mazais bērns …

Viņš atlaida manu elkoni.

—   Varbūt lidosiet kopā ar mums?

Paraustīju plecus.

—   Ļoti labprāt, taču vakar manas kibersistēmas darbā bija traucējumi. Tāpēc labāk būs, ja palikšu.

—   Nu, nu! — viņš noteica neizteiksmīgā balsī, strauji pagriezās un izgāja.

Vēl brīdi pastāvēju kopkajītē, mēģinādams sakārtot domas. Man galvā bija pilnīgs juceklis, taču es jutos kā pēc labi nokārtota eksāmena.

Aizbraucot viņi man pamāja, un glaideris aiztraucās, bet es nepavadīju viņus pat ar skatienu. Tūlīt atgriezos uz kuģa, izraudzījos stereopārus kristalofonus, apbruņoju abas ausis un atgāžos krēslā savas pults priekšā. Vēroju savu robotu darbu, lasīju, pieņēmu radiogrammas, sarunājos ar Vadiku un Ninonu (mani pārņēma prieks, kad izdzirdu, ka arī pie Vadika skaļi skan mūzika), tad sadomāju uzkopt telpas, sastādīju lepnu ēdienkarti ar tādu aprēķinu, ka būs nepieciešams stiprināt dvēseles spēkus, — un tas viss nolika rīboņā, dārdoņā, flautu gaudoņā un nekofonu ņaudos. Vārdu sakot, es centīgi, nesaudzīgi nositu laiku, gūdams labumu sev un citiem. Un gandrīz visu dienu mani nepārtraukti tirdīja doma: kā Komovs uzzinājis par maniem vājuma brīžiem, un ko viņš sakarā ar to nodomājis darīt. Komovs bija iedzinis mani strupceļā. Viņa neizpratne, kas bija radusies pēc gājiena uz būvlaukumu, viņa sarunas par šizoīdiem, dīvainā interlūdija kopkajītes durvīs… Velns parāvis, viņš taču uzaicināja mani lidot kopā ar viņiem, skaidri redzams, ka baidījās atstāt mani vienu! Vai tiešām mans apjukums un bailes citiem tik labi manāmas? Bet Vanderhūze nebija ievērojis neko …

Apmēram tādas apslēptas domas mani mocīja lielāko dienas daļu. Pulksten piecpadsmitos glaideris atgriezās; tas notika daudz agrāk, nekā biju gaidījis. Tik tikko paguvu noraut no ausīm un noslēpt kristalofonus, un visa mūsu grupa klupšus ieklupa pa lūku kuģī. Sagaidīju viņus kesonā ar rūpīgi pārdomātu, atturīgu laipnību, ne- uzdevu nekādus butiskus jautājumus, apvaicājos vienīgi, vai kāds nevēlas iestiprināties. Tiesa gan, pats baidījos, vai pēc spalgās šķindoņas, dārdiem un kaucieniem, kas sešas stundas nepārtraukti bija skanējuši man ausīs, nerunāju mazliet par skaļu, jo Maija, kura, kā ar prieku konstatēju, izskatījās pavisam normāli, palūkojās manī nedaudz izbrīnīti, bet Komovs nopētīja no galvas līdz kajarn un, neteicis ne vārda, nozuda savā kajītē.