Nenorunātās tikšanās

Genadijs Komovs parasti izskatās kā cilvēks no citas pasaules. Mūžīgi viņa skatiens ir vērsts tālumā, it kā viņš ielūkotos aiz apvāršņa, un viņa domas šķiet velnišķi augstas un cildenas. Uz zemes viņš nolaižas likai tad, ja kaut kas nejauši vai ar nodomu traucē viņa cēlo izsmalcinātību. Tad viņš ar stingru roku, nereti pat nežēlīgi likvidē šķērš|us un atkal paceļas savā Olimpā. Tā vismaz stāsta par viņu, un vispār jau tur nav nekā sevišķa. Ja cilvēks risina citu planētu psiholoģijas problēmas un dara to sekmīgi, spēkus nežēlodams, cīnās priekšējās pozīcijās, turklāt ir viens no izcilākajiem planētas «futurologiem», tad viņam daudz kas ir piedodams un pret viņa manierēm jāizturas ar zināmu iecietibu. Galu galā visi jau nevar būt tik simpātiski kā Gorbovskis vai doktors Mbogs.

No otras puses, pēdējās dienās es arvien biežāk un biežāk ar izbrīnu un rūgtumu atceros jūsmīgos Tatjanas stāstus; Tatjana nostrādājusi kopā ar Komovu veselu gadu, man šķiet, bija viņā iemīlējusies un uzskatīja viņu par ārkārtīgi sabiedrisku, asprātīgu cilvēku un tā tālāk. Viņa pat nosauca Komovu par sabiedrības dvēseli. Nevarēju gan iedomāties, kas tā par sabiedrību, kurai tāda dvēsele.

Jā, man Genadijs Komovs vienmēr licies kā cilvēks no citas pasaules. Taču šodien pie brokastu galda viņš pārspēja pats sevi. Ēdienu šķīvī viņš bagātīgi apkaisīja ar sāli. Apkaisa, pagaršo un izklaidīgi izsviež to ar visu trauku atkritumu vadā. Sinepes samainīja ar sviestu. Uz- ziež uz salda grauzdiņa, pagaršo un izklaidīgi aizmet turpat, kur šķīvi. Jakovam Vanderhūzem uz jautājumiem neatbildēja, toties kā dēle piesūcās Maijai, lūkodams izzināt, vai topogrāfiskajā uzņemšanā viņi ar Vanderhūzi vienmēr iet divatā vai dažkārt arī pa vienam. Laiku pa laikam viņš nervozi skatījās apkārt, bet reiz pat pielēca kājās, izskrēja gaitenī, palika tur vairākas minūtes un atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis, — atkal triepa sinepes uz grauzdiņiem, kamēr mēs viņam tās atņēmām.

Arī Maija nervozēja. Atbildēja aprauti, blenza šķīvī un pa visu brokastošanas laiku ne reizi nepasmaidīja. Es gan sapratu, kas ar viņu notiek. Viņas vietā ari es nervozētu pirms tāda pasākuma. Galu galā mēs ar Maiju esam vienos gados, lai gan viņas pieredze darbā ir daudz lielāka, taču šodien viņai būs vajadzīga pavisam cita pieredze.

Vārdu sakot, Komovs acīm redzami nervozēja, Maija nervozēja, Vanderhūze, skatīdamies uz viņiem, ari sāka izrādīt pirmās nemiera pazīmes, un es sapratu, ka tagad būtu pavisam nevietā runāt par manu līdzdalību gaidāmajā ekspertīzē. Bija skaidrs, ka šodien mani atkal gaida gara darbadiena, klusuma un tukšuma diena, un ari es sāku nervozēt tāpat kā visi pārējie. Atmosfēra pie galda kļuva gaužām saspringta. Tad Vanderhūze, kā jau kuģa komandieris un ārsts, nolēma izlādēt nervozo gaisotni. Viņš atmeta galvu, pastiepa zodu uz priekšu un pāri degunam pētoši paskatijas uz mums. Viņa lūša vaigubārda bija saslējusies gaisā. Sākumā viņš pastāstīja dažas anekdotes no starpzvaigžņu lidotāju dzīves. Tās bija vecas, daudzkārt dzirdētas, pieklājības pēc es pasmaidīju, Maija uz dzirdēto nereaģēja, bet Komova izturēšanās bija pavisam dīvaina. Viņš klausījās uzmanīgi, nopietni un stāsta kulminācijas vietā pamāja ar galvu, pēc tam domīgi noskatīja Vanderhūzi un svarīgi noteica:

— Vai zināt, Jakov, pie jūsu vaigubārdas ļoti labi piestāvētu pušķītis ausīs.

Tas bija labi teikts, un citos apstākļos es par asprātīgajiem vārdiem būtu nopriecājies, taču šoreiz man tie šķita gaužām netaktiski. Jāsaka gan, ka pats Vanderhūze acīmredzot bija citādās domās, jo viņš apmierināti pavīpsnāja, ar saliektu pirkstu uzbužināja vaigubārdu vispirms kreisajā, tad labajā pusē un pastāstīja mums vēl vienu notikumu no starpzvaigžņu lidotāju dzīves.

Uz kādas civilizētas planētas ierodas viens Zemes cilvēks, nodibina sakarus ar aborigēniem un piedāvā tiem savus pakalpojumus — kā lielākais Zemes speciālists pirmās paaudzes mūžīgo dzinēju konstruēšanas un ekspluatācijas jautājumos. Aborigēni, gluži dabiski, blenž Šim supersaprāta sūtnim mutē un pēc viņa norādījumiem nekavējoties ķeras pie darba. Uztaisa mūžīgo dzinēju. Tas nedarbojas. Zemes sūtnis groza riteņus, ložņā starp stieņiem un dažādiem zobratiem un lamājas, ka nav izdarīts, kā vajag. «Jums ir novecojusi tehnoloģija,» viņš saka, «šie mezgli pilnīgi jāpārtaisa, bet tie tur vispār jānomaina, kā jūs domājat?» Aborigēniem nav kur sprukt.

Viņi ķeras klāt, pārtaisa un radikāli nomaina visu, kā pavēlēts. Tikko viņi darbu pabeiguši, kad pēkšņi no Zemes ierodas ātrās palīdzības raķete, sanitāri sagrābj izgudrotāju, šis saņem attiecīgās injekcijas, ārsts atvainojas aborigēniem, un raķete aizlido. Iedzimtie apjukuši un skumīgi, kaunēdamies cits citam acīs skatīties, sāk izklīst un pēkšņi pamana, ka dzinējs sācis darboties. Jā, mani draugi, dzinējs sāka darboties un darbojas joprojām jau pusotra simta gadu.