Nenorunātās tikšanās

—   Iestiprināties? — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai zini, Stas, es tagad iešu kajītē rakstīt ekspertīzes slēdzienu, tā ka, ja tu garāmskrienot kādreiz ienestu man glāzi tonizējošā dzēriena, tas noderētu gan, vai ne?

Apsolīju viņam dzeramo aiznest, Vanderhūze nozuda aiz kajītes durvīm, bet mēs ar Maiju gājām uz salonu, kur sagatavoju divas glāzes tonizējoša dzēriena, vienu atdevu meitenei, otru aiznesu Vanderhūzem. Kad atgriezos, Maija ar glāzi rokā staigāja pa kopkajīti. Jā, viņa izskatījās daudz mierīgāka nekā no rīta, tomēr bija jūtams tāds kā sasprindzinājums, kā samākslotiba, un, lai palīdzētu viņai no tā atbrīvoties, es jautāju:

—   Nu kas tad tur bija ar kuģi?

Maija iedzēra pamatīgu malku, aplaizīja lūpas un, skatīdamās man garām, teica:

—   Zini, Stas, tā nav nejaušība.

Gaidīju turpinājumu, taču viņa klusēja.

—   Kas nav nejaušība? — beidzot nenocietos.

—   Viss! — Viņa nenoteikti pameta ar roku, kurā turēja glāzi. — Kastrētā pasaule. Bālumkaite. Piemini manus vārdus: šis kuģis te nav avarējis nejauši un nav nejaušība, ka mēs to esam atraduši, un vispār visa šī mūsu ideja, viss projekts — uz šīs planētas tas viss sabruks! — Viņa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda. — Elementāri drošības noteikumi netiek ievēroti, lielākā daļa darbinieku šeit ir zīdaiņi — tādi kā tu, jā, arī kā es … un tas viss tāpēc, ka planēta bioloģiski ir pasīva. Bet vai lam kāda nozīmei Jebkurš cilvēks ar normālu nojautu jau pirmajā dienā šeit jūt ko nelabu. Kādreiz šeit bijusi dzīvība, pēc tam uzliesmojusi zvaigzne — un vienā mirklī viss beidzies. Bioloģiski pasīva? Jā! Toties aktīva nekr'o- liski. Tāda būs ari Panta pēc nez cik tur gadiem. Kropli kociņi, nīkulīga zālīte, un visa apkārtne senas nāves piesūkusies. Nāves elpa, vai saproti? Vēl sliktāk — bijušās dzīves elpa! Nē, Stas, atceries manus vārdus, pantieši šeit neiedzīvosies, viņi neizjutīs nekādu prieku. Jaunās inājas, kas paredzētas veselai civilizācijai? Nē, nevis jaunas mājas, bet gan veca pils, kur spokojas…

Es sarāvos. Viņa to ievēroja, bet saprata nepareizi.

—   Neuztraucies, — Maija teica, skumji pasmaidot. — Ar mani viss kārtībā. Es gluži vienkārši mēģinu paust savas izjūtas un priekšnojautas. Redzu, tu mani nesaproti, bet padomā pats, kas tā par nojausmu, ja man prātā šādi vārdiņi: riekrotisks, spoki…

Viņa atkal sāka staigāt šurpu turpu pa kopkajīti, tad apstajās man pretī un turpināja:

—   Protams, no otras puses, planētas parametri ir |oti labi, ārkārtīgi atbilstoši. Bioloģiskā aktivitāte gandrīz uz nulles, atmosfēra, hidrosfēra, klimats, termiskais līdzsvars — tas viss ir kā uz projekta «Šķirsts» pasūtījumu. Taču varu likt galvu ķīlā, ka neviens no šī projekta autoriem un organizētājiem te nav bijis un, ja arī kāds te ir atbraucis, tad jušanas spējas, nojausmas par dzīvību viņam nav bijis nemaz … Nu protams, visiem vecajiem vilkiem, kuri daudz pieredzējuši, izgājuši cauri visādām peklēm… viņiem ir ļoti labi attīstīta nojauta par reāli eksistējošiem draudiem! Bet par to… — Viņa noknak- šķināja pirkstus un pat saviebās, nabadzīte, nespēdama atrast pareizo vārdu. — Jā, kas zina, varbūt kāds no viņiem arī nojauta ko nelabu, bet kā to izskaidrot tam, kurš te nav bijis? Vai tu mani kaut mazliet saproti?

Maija skatījās tieši manī savām zaļajām acīm, bet es vēl nebiju izšķīries, vai atzīties viņai, tāpēc šaubīdamies sameloju:

—   Ne gluži.Tas ir,kaut kāda taisnība tev,protams,ir…

—   Redzi nu, — Maija teica, — pat tu nesaproti. Nu labi, pietiks par to runāt. — Viņa apsēdās man pretī uz galda un pēkšņi, piegrūdusi ar pirkstu man pie vaiga, iesmējās. — Parunājos, un kļuva it kā vieglāk. Ar Komovu, kā pats zini, izrunāties nevar, bet pie Vandera ar tādām lietām labāk nerādīties — sapūdēs medpunktā…