Nenorunātās tikšanās

—        Tāds ir akta nodaļas nosaukums: «Darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkums». Tu parakstīsi, ka visas mašīnas ir savā vietā.

—        Tā … — Komovs noteica, savākdams izsvaidītās lapas vienā kaudzītē. — Tagad ļoti lūdzu jūs, Jakov, savediet to visu pilnīgā kārtībā, mēs parakstīsim, un jau šodien varēs nosūtīt. Bet tagad, ja nevienam papildinājumu nav, es iešu.

Papildinājumu mums nebija, un Komovs aizgāja. Smagi nopūties, Vanderhūze piecēlās, pasvārstīja rokā ekspertīzes slēdziena papīru paciņu, paskatījās uz mums, atmeta galvu un arī devās prom.

—   Vanders ir acīm redzami neapmierināts, — es ieminējos, uzlikdams uz šķīvja cepeti.

—   Arī es esmu neapmierināta, — Maija atteica. — Sanāca kaut kā nejauki. Neprotu paskaidrot, varbūt tas ir bērnišķīgi, naivi… vajadzēja taču… bija jābūt kādam klusuma brīdim … Bet mēs — viens un divi — sākām leijerēt kā automāti: mirstīgo atlieku stāvoklis, kibertehnikas iztrūkums, topogrāfiskie parametri… Tpfū! Kā skolā, praktisko nodarbību stundā …

Es viņai pilnīgi piekritu.

—   Komovs jau neļauj nevienam pat muti atvērt! — viņa dusmīgi turpināja. — Viss viņam skaidrs, viss viņam acīm redzams, bet patiesībā viss nemaz tik saprotams nav. Nav nekādas skaidrības ar meteorītu, bet jo sevišķi tas sakams par bortžurnālu. Un es neticu, ka viņam pašam viss skaidrs! Man šķiet, viņam ir kaut kas aiz ādas, arī Vanders to saprot, tikai nezina, kā viņu pieķert, atmaskot … bet varbūt domā, ka tas nav būtiski …

—   Varbūt tas tiešām nav būtiski… — nedroši nomurmināju.

—   Es jau nemaz nesaku, ka būtiski! — Maija iebilda. — Man tikai nepatīk, kā Komovs izturas. Es viņu nesaprotu. Un vispār man viņš nepatīk! Man par viņu tika piedziedātas pilnas ausis, bet tagad es skaitu dienas, cik man vēl jāstrādā kopā ar viņu … Nekad mūžā vairs negribu būt ar viņu kopā!

—   Nu, nemaz tik daudz vairs nav palicis, — es samierinoši noteicu. — Vēl tikai dienas divdesmit…

Tā mēs izšķīrāmies. Maija aizgāja, lai sakārtotu savus mērījumus un kvartīrmeistara uzmetumus, bet es devos uz kajīti, kur mani gaidīja neliels pārsteigums: Toms ziņoja, ka būvlaukuma pamati pabeigti, un ierosināja pieņemt darbu. Uzmetu uz pleciem kažoku un aizskrēju uz būvlaukumu.

Saule jau bija norietējusi, visapkārt sabiezējusi krēsla. Seit ir dīvains mijkrēslis — tumši violets, kā atšķaidīta tinte. Mēness te nav, toties ziemeļblāzma redzama gandrīz nepārtraukti — un vēl kāda! Kā milzīgi audekla gabali visās varavīksnes krāsās tā bez skaņas pland virs melnā okeāna, satinas un atraisās, kā vējā raustās un dreb, zaigo un laistās baltā, zaļā un sārtā krāsā un pēkšņi nodziest, atstājot acīs neskaidrus krāsainus plankumus, pēc tam parādās atkal, un tad nozūd zvaigznes, izgaist migla, visa apkārtne iekrāsojas nedabiskās, bet ļoti tīrās krāsās — migla virs purva spīd sarkani zila, Icduskalns tālumā mirdz kā dzintara bluķis, bet pa pludmali trauksmaini slīd zaļganas ēnas.

Sirdīgi berzēdams salstošos vaigus un degunu, es šajā brīnišķīgajā gaismā apskatīju gatavos pamatus. Toms, neatlaidīgi sekodams man pa pēdām, pakalpīgi paziņoja vajadzīgos skaitļus, bet, kad nodzisa blāzma, tikpat pakalpīgi ieslēdza prožektorus. Un, kā vienmēr, valdīja nāves klusums, vienīgi zem papēžiem čirkstēja sasalušās smiltis. Pēc tam izdzirdēju balsis: Maija un Vanderhūze bija iznākuši paelpot svaigu gaisu un papriecāties par krāšņo debesu izrādi. Maijai ziemeļblāzma ļoti palika, tā bija vienīgā parādība, kas viņu sajūsmināja uz šīs planētas. Atrados no kuģa diezgan tālu, metrus simt, un abus runātājus neredzēju, bet balsis dzirdēju pavisam skaidri. Sākumā klausījos nevērīgi, ar vienu ausi. Maija kaut ko runāja par aplauzītām koku galotnēm, bet Vanderhūze basā rūca par bortu kvaziorganiskā seguma eroziju — acīmredzot viņi atkal apsprieda «Pelikāna» bojāejas cēloņus un apstākļus.

Viņu sarunā bija jūtams kaut kas dīvains. Es vēlreiz atkārtoju, ka sākumā klausījos to ne visai uzmanīgi, un tikai vēlāk sapratu, kāpēc ta ir savāda. Viņi sarunājās, it kā viens otru nedzirdētu. Vanderhūze, piemēram, teica: «Viens planetārais dzinējs viņiem bija vesels, citādi viņi gluži vienkārši nebūtu spējuši atmosfērā manevrēt…» Bet Maija mala tik savu: «Nē, Jakov, ne vairāk kā desmit, piecpadsmit gadu. Paskatieties uz šiem sacietējumiem.»

Es iekāpu vienā no gatavajiem pamatiem, lai apskatītu tā dibenu, bet, kad izlīdu ārā, saruna bija kļuvusi sakarīgāka, taču mazāk saprotama. Viņi runāja tā, it kā atrastos teātrī un mēģinātu lugu.

—   Kas tas tāds? — Maija jautāja.

—   Es teiktu, ka rotaļlieta, — Vanderhūze atbildēja.

—   Es arī tā teiktu. Bet kāpēc?

—   Hobijs. Tur nav nekā savāda, visai izplatīts hobijs.

Vispār izklausījās, ka šī spēle ir līdzīga tai, ar ko mēs

bijām izklaidējušies bāzē, gaidīdami formēšanu. Vadims, piemēram, ne no šā, ne no tā rēca pa visu ēdamistabu: «Kapteini! Pieņemu lēmumu nomest astesgalu un aiziet hiperpārejā!» — uz ko kāds cits asprātis nekavējoties atkliedza: «Atbalstu jūsu lēmumu, kapteini! Neaizmirstiet galvasgalu, kapteini!» — un tā tālāk.