Nenorunātās tikšanās

Džeks un Rekss jau bija aizbēruši un nolīdzinājuši bedri, bet Toma iekšās tika iesūknēti pēdējie argona litri, kad gaisā virs pludmales ieraudzīju strauji augošu melnu punktu. Tas bija mūsu glaideris, kas atgriezās pie kuģa. Pametu acis uz pulksteni — tas rādīja bez divām minūtēm astoņpadsmit pēc vietējā laika. Es biju izturējis. Tagad varēja izslēgt timpānus un bungas un vēlreiz padomāt, vai ir vērts satraukt Vanderhūzi un bāzi, stāstot par notikumiem uz kuģa un saviem nodomiem, — man nomainītāju nebūs nemaz tik viegli sameklēt, kā nekā tas tomēr ir ārkārtējs gadījums, tā dēļ darbs uz visas planētas var aizkavēties, saskries dažādas komisijas, sāksies kontrolpārbaudes un atkārtotas pārbaudes, darbs apstāsies, Vadiks staigās nikns kā pats nelabais, un ja vēl iedomājas, kā uz mani skatīsies ksenopsiholoģijas doktors, Kontaktu komisijas loceklis, speciālais projekta «Šķirsts» pilnvarotais Gcnadijs Komovs, jaunais daudzsološais spīdeklis pie zinātnes debesīm, doktora Mboga mīļākais skolnieks, paša Gorbovska jaunais līdzgaitnieks … Nē, tas viss rūpīgi jāapsver. Lūkojos uz tuvojošos glaideri un domāju: tas viss jāapsver ļoti, ļoti rūpīgi. Pirmkārt, priekšā vēl vesels vakars, un, otrkārt, man ir nojauta, ka to visu mēs pagaidām atliksim. Galu galā — mani pārdzīvojumi attiecas tikai uz mani, taču mana demisija vairs neattiecas tikai uz mani vien, bet uz mums visiem. Turklāt arī skaņas barjera sevi ir parādījusi. Tātad šo jautājumu tomēr atliksim.

Visas manas satraucošās domas acumirklī pagaisa kā nebijušas, līdzko ieraudzīju Maiju un Vanderhūzi. Komovs — tas gan izskatījās kā vienmēr un, kā parasti, lūkojās apkārt ar tādu sejas izteiksmi, it kā te viss piederētu personiski viņam, piederētu jau ilgi un būtu sen briesmīgi apnicis. Bet Maija bija bāla, pat zilganbāla, it kā viņu mocītu nelabums. Komovs izlēca no glaidera smiltīs un strupi pajautāja, kāpēc es neesot atbildējis uz radiosignāliem (tad viņa acis pārslīdēja pār kristalofonu manā ausī, viņš nicinoši pasmīnēja un, atbildi negaidījis, gāja uz kuģi). Arī Vanderhūze nesteidzīgi izrāpās no glaidera un pienāca pie manis, nez kāpēc skumīgi mādams ar galvu; tagad viņš vairāk nekā citkārt izskatījās pēc nodzīta pusmūža kamieļa. Turpretī Maija joprojām nekustīgi sēdēja savā vietā, sadrūvējusies, paslēpusi zodu kažokādas apkaklē, viņas acis bija savādi stiklainas, bet sārtie vasarraibumi šķita melni.

—   Kas noticis? — izbijies jautāju.

Vanderhūze apstājās man pretī. Viņa galva bija pacelta, apakšžoklis izvirzīts uz priekšu. Viņš saņēma mani aiz pleciem un viegli sapurināja. Man dūša saskrēja pa pēžos, nemaz nezināju, ko domāt. Viņš vēlreiz sakratīja mani aiz pleca un teica:

—        Ļoti skumjš atklājums, Stas. Mēs atradām bojā gā jušu kuģi.

Es drudžaini norīstījos un jautāju:

—   Mūsējais?

—   Jā. Mūsējais.

Maija izlīda no glaidera,gurdi pameta man ar roku un devās kuģa virzienā.

—   Vai daudz mirušo?

—   Divi, — Vanderhūze atbildēja.

—   Kas? — ar piespiešanos pajautāju.

—        Pagaidām nav zināms. Tas ir vecs kuģis. Avārija notikusi pirms daudziem gadiem.

Viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs abi sekojām Maijai. Sirds kļuva mazliet vieglāka. Sākumā es, gluži dabiski, nodomāju, ka nosities kāds no mūsu ekspedīcijas. Nu bet vienalga …

—        Sī planēta man nekad nav palikusi, — neviļus izgrūdu.

Mēs iegājām kesonā, noģērbāmies, un Vanderhūze ķērās pie sava kažoka, lai to pamatīgi iztīrītu no dadžiem un ērkšķiem. Es negaidīju viņu un devos pie Maijas. Viņa gulēja guļvietā, pagriezusies ar seju pret sienu un pievilkusi ceļgalus pie krūtīm. Sī poza man kaut ko atgādināja, un es sev teicu: tikai mieru, bez kādas puņķošanās un jūtelības. Apsēdos pie galda, pabungoju pa to ar pirkstiem un visai lietišķā tonī apvaicājos:

—        Paklau, vai tas kuģis patiešām bija vecs? Vanders domā, ka tas nogāzies pirms vairākiem gadiem. Pareizi?

—   Pareizi, — Maija atbildēja tikai pēc brītiņa.

Es pašķielēju uz viņu. Mana sirds vai lūza aiz līdzjūtības, taču es turpināju tikpat lietišķi:

—   Ko nozīmē — vairāki gadi? Desmit? Divdesmit?

Kādas muļķības! Planēta taču atklāta tikai pirms diviem gadiem..,

Maija neatbildēja. Es atkal pabungoju ar pirkstiem un teicu jau sirsnīgākā, bet vēl arvien lietišķā tonī:

—   Lai gan, protams, tie varēja būt pirmatklājēji.,, kāda neorganizēta cilvēku grupa, kas izdarījusi pētījumus uz savu roku. Cik sapratu, viņi bijuši divi.

Te pēkšņi viņa uzšāvās augšā un apsēdās, pagriezusies pret mani un ar rokām atbalstīdamās pret guļvietas malu.

—   Divi! — viņa iekliedzās. — Jā! Divi, tu bezjūtīgais sakārni! Stulbeni!

—   Pag, pag, — es apjucis ierunājos. — Ko tu …

—   Kāpēc esi te atnācis? — viņa turpināja gandrīz vai čukstus. — Ej pie saviem robotiem un ar tiem apspried, cik gadu pagājis, kādas muļķības tur sanākušas, kāpēc viņi bijuši divi, nevis trīs vai septiņi…

—   Pagaidi taču, Maija! — es izmisis iesaucos. — Es tā nemaz negribēju teikt…

Viņa aizklāja seju ar plaukstām un tikko dzirdami nočukstēja: