Nenorunātās tikšanās

Es brītiņu pastāvēju pie rācijas, tad atgriezos pie savas pults. Bērns vēl pāris reižu iešņukstējās un apklusa. Bet Toms atkal bija apstājies. Atkal šī bojātā kaste stāvēja. Džeks un Rekss, protams, tāpat. No visa spēka spiedu ar pirkstu kontrolizsaukuma taustiņu. Nekāda rezultāta. Man pašam nāca raudiens, bet tad apķēros, ka sistēma izslēgta. Es taču to izslēdzu pirms divām stundām, kad ķēros pie programmas pētīšanas. Ir nu gan iznācis strādnieciņš no manis! Varbūt ziņot bāzei un palūgt, lai sagatavo man maiņu? Aizvainojoši, velns parāvis!… Atklāju, ka, ārkārtīgi sasprindzis, gaidu, kad viss atkal sāksies no jauna. Man bija skaidrs: ja palikšu šeit, kajītē, to vien darīšu kā ieklausīšos klusumā, nevarēšu neko citu darīt, tikai klausīšos un, protams, arī sadzirdēšu, es šeit saklausīšu kaut ko pavisam briesmīgu! …

Apņēmīgi ieslēdzu profilaksi, izvilku no plaukta futrāli ar instrumentiem un gandrīz skriešus metos ārā no kajītes. Centos pārvarēt satraukumu un šajā reizē ar kažoku tiku galā diezgan ātri. Ledainais gaiss, kas apsvilināja seju, lika man steigties vēl vairāk. Ar papēžiem čirkstinādams smiltis, atpakaļ neskatīdamies, soļoju uz būvlaukumu tieši pie Toma. Mans skatiens bija vērsts tikai uz priekšu. Leduskalni, migla, okeāns — tas viss mani tagad neinteresēja. Es saudzēju nervus, kas bija vajadzīgi maniem tiešajiem pienākumiem. Jau tā mana nervu sistēma nebija vairs agrākā, bet pienākumu palicis tikpat daudz, varbūt radušies pat vairāk.

Vispirms pārbaudīju Toma refleksus. Izrādījās, ka tie robotam ir vislabākajā kārtībā.

—   Ļoti labi! — es noteicu balsī, izvilku no futrāļa skalpeli un ar vienu kustību — kā eksāmenā — atvēru Toma galvaskausa pakaļējo kārbu.

Strādāju ar aizrautību, pat ar tādu kā niknumu, ātri, precīzi, noteikti — kā automāts. Varu teikt tikai vienu: nekad mūžā vēl neesmu tā strādājis. Sala rokas,, sastinga seja, elpot vajadzēja nevis, kā pagadījās, bet saprātīgi, lai operācijas vieta nenosarmotu, taču es negribēju pat domāt, ka kiberus varētu sadzīt kuģa darbnīcās. Sirds man kļuva arvien vieglāka un vieglāka, neko neparastu vairs nedzirdēju, un pamazām izgaisa doma, ka es varētu sakļausit kādas savādas skaņas, divas reizes pat aizskrēju uz kuģi, lai paņemtu mezglus, ko apmainīt Toma koordinācijas sistēmā.

—   Būsi kā jauns, — es atkārtoju pie sevis. — Tagad tu man vairs nebēgsi no darba. Es tevi, večukiņ, izārstēšu, nostādīšu uz kājām, izvedīšu cilvēkos. Tu taču gribi iziet ļaudis? Un kā vēl! Ļaudīs ir labi, tur tevi mīlēs, kops un lolos. Bet vai zini, ko es tev teikšu? Kā tu vari iziet cilvēkos ar tādu aksiomātikas bloku? Tevi neņems pat cirkā, par ļaudīm nemaz nerunājot. Ja tev būs tāds bloks, tu par visu sāksi šaubīties un domāt, iemācīsies dziļdomīgi urbināt degunu. Prātosi, vai ir vērts. Kam tas viss vajadz'gs? Ko dos visas šīs nolaišanās joslas un fundamenti? Bet tagad es tevi, draudziņ …

—   Šura … — kaut kur pavisam tuvu ievaidējās vārga sievietes balss. — Kur tu esi, Šura … Sāp ..,

Es sastingu. Gulēju Toma vēderā, no visām pusēm iespiests starp viņa varenajiem darba muskuļu kalniem, vienīgi kājas rēgojās ārā, un pēkšņi mani sagrāba ārkārtīgas bailes, jutos kā šaušalīgā sapnī. Pats nesaprotu, kā savaldījos, nesāku kliegt un raustīties. Varbūt kādu brīdi biju pat zaudējis samaņu, tāpēc ka ilgi neko nedzirdēju un neko neapjēdzu, vienīgi blenzu uz Toma atkailinātajiem nerviem, kas atradās man acu priekšā un ko apspīdēja zaļgana gaisma.

— Kas noticis? Kur tu esi? Es neko neredzu, Sura …— gārdza sieviete, šķiet, locīdamās neciešamās sāpēs. — Te kāds ir… Atsaucies taču, Sura! Cik briesmīgi sāpi Palīdzi man, es neko neredzu …

Viņa gārdza un raudāja, un atkārtoja vienu un to pašu, un man jau šķita, ka redzu viņas sāpju pārvērsto, nāves sviedriem pārplūdušo seju, un viņas gārdzienos skanēja ne tikai lūgšanās un sāpes, tajos bija jūtams niknums, prasība, pavēle. Gandrīz fiziski sajutu, kā ledaini, izmisīgi pirksti stiepjas uz manām smadzenēm, lai tajās ieķertos, saspiestu un izdzēstu dzīvības dzirksti. Būdams daļēji jau bez samaņas, krampjaini sakodis zobus, ar kreiso roku sataustīju pneimatisko vārstu un no visa spēka nospiedu to uz leju. Ar mežonīgu kaucienu saspiestais argons lauzās uz āru, bet es tik spiedu un spiedu vārstu, tā apklusinot, iznīcinot vārgo balsi savās smadzenēs, jutu, ka topu kurls, un šī sajūta sagādāja man neizsakāmu atvieglinājumu…