Nenorunātās tikšanās

Nākamās divas stundas biju ļoti aizņemts, tik aizņemts, ka nemanīju ne tukšumu, ne klusumu ap sevi. Vispirms apspriedos ar Hansu un Vadiku. Hansu es biju pamodinājis, un samiegojies viņš tikai ņurdēja un murkšķēja tīrās muļķības par zemu spiedienu un lietu. No viņa nebija nekāda labuma. Vadiku man ilgi vajadzēja pārliecināt, ka es nejokoju un nemaz nedomāju viņu āzēt. Vēl jo grūtāk tas bija izdarāms tāpēc, ka pūlējos apspiest nervozus smieklus, kas mani smacēja. Beigu beigās tomēr pārliecināju Vadiku, ka joki man nav ne prātā, bet smiekliem ir pavisam cits iemesls. Pēc tam arī viņš kļuva nopietns un pastāstīja, ka viņam pašam vecākais kibers laiku pa laikam spontāni apstājas, taču tur nav nekā savāda, jo iemeslu ir pietiekami daudz: karstums, darbs notiek uz tehnisko normu maksimālās robežas un sistēma vēl nav paspējusi pielāgoties. Varbūt visa vaina tā, ka šeit, pie mums, ir tik auksts? Var jau būt, ka tas bija īstais iemesls, taču es to vēl nezināju. Patiesību sakot, cerēju visu noskaidrot, pajautājot Vadikam. Viņš izsauca gudrinieci Ninonu no ER-8, trijatā mēs apspriedām šo gadījumu, bet neko nespējām izdomāt, un Ninona ieteica man sazināties ar bāzes galveno kiberinženieri, kuram ir ķēriens tieši uz šīm sistēmām un kurš ir gandrīz vai šo sistēmu izgudrotājs. Nu, to jau es pats zināju, tomēr man nemaz negribējās lūgt konsultāciju no galvenā jau trešajā patstāvīgā darba dienā, turklāt ja pašam nebija neviena, burtiski, neviena saprātīga apsvēruma.

Apsēdos pie savas pults, atvēru programmu un ņēmos to izpētit — komandu pēc komandas, grupu pēc grupas, lauku pēc lauka. Tomēr nekādu defektu neatradu. Par tās programmas daļas pareizību, kuru biju sastādījis es pats, arī agrāk varēju droši likt galvu ķīlā, bet tagad biju gatavs atbildēt vēl arī ar savu labo vārdu. Ar standart- laukiem situācija bija bēdīgāka. Par daudziem es maz ko zināju un, ja sāktu no jauna ikvienu tādu lauku kontrolēt, katrā ziņā neizpildītu darbu grafiku. Tāpēc izšķīros par kompromisu. Uz laiku izslēdzu no programmas visus laukus, kuri pagaidām nebija vajadzīgi, pārveidoju programmu cik vien iespējams vienkārši, ielaidu to vadības sistēmā un jau uzliku pirkstu uz taustiņa, kad pēkšņi kā zibens spēriens mani skāra atziņa: jau labu laiku kaut ko atkal saklausu, tagad pavisam ko savādu — skaņu, kas šeit šķiet gluži nereāla, bet reizē ir man ārkārtīgi pa- zīstama.

Raudāja bērns. Kaut kur tālu — kuģa otrā galā aiz daudzām durvīm aizvilkdamies izmisigi raudāja kāds bērniņš. Maziņš, pavisam mazītiņš. Varbūt gadu vecs. Es lēni pacēlu rokas un aizspiedu ausis ar plaukstām. Raudāšana apklusa. Tāpat aizklātām ausīm piecēlos. Pareizāk sakot, secināju, ka, aizklājis ausis ar rokām, jau labu laiku stāvu kājās, ka krekls man pielipis pie muguras un žoklis atkāries. Aizvēru muti un uzmanīgi atņēmu rokas no ausīm. Raudas nebija dzirdamas. Valdīja parastais nolādētais klusums, vienīgi kaut kur, sapinusies zirnekļa tīklā, sīca muša. Izvilku no kabatas mutautu, lēni, bez steigas to atlocīju un rūpīgi noslaucīju pieri, vaigus un kaklu. Pēc tam, tikpat lēni nēzdogu atkal salocīdams, pults priekšā pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Galva man bija tukša kā izslaucīta, tajā nebija nevienas domas. Ar pirkstu kauliņiem pabungoju pa skaitļotāja apvalku un noklepojos. Ar ausīm viss bija kārtībā: es dzirdēju. Gāju atpakaļ pie krēsla, un pēkšņi bērns atkal ieraudājās.

Pats nezinu, cik ilgi tā stāvēju, sastindzis kā sālsstabs, un klausījos. Visbriesmīgākais bija tas, ka raudas dzirdēju pavisam skaidri. Es pat sapratu, ka tā nav jaun- piedzimušā nesaprātīgā vēkšķēšana vai četrus piecus gadus veca knauķa aizvainota brēkšana — te skaļā balsi aizvilkdamies raudāja mazulis, kas neprata vēl staigāt un runāt, bet vairs nebija zīdainis. Man ir tāds rada- bērns — mazliet vairāk nekā gadu vecs.

Apdullinoši skaļi notinkšķēja radioizsaukuma signāls, un man no pārbīļa aizrāvās elpa. Turēdamies pie pults, aizstreipuļoju pie rācijas un ieslēdzu uztvērēju. Bērniņš visu laiku raudāja.

—   Nu, kas jauns pie tevis? — Vadiks apvaicājās.

—   Nekas, — es atteicu.

—   Neko neesi izdomājis?

—   Neko, — atzinos. Pamanīju, ka esmu piesedzis mikrofonu ar roku.

—   Nez kāpēc tevi tik slikti dzirdu, — Vadiks nesaprata. — Ko tu domā darit?

—   Gan jau kaut kā, — es noburkšķēju, pats lāgā neapjēgdams, ko runāju. Bērns vēl joprojām raudāja. Tagad raudas bija klusākas, taču dzirdamas tikpat skaidri.

—   Kas tev noticis, Stas? — Vadiks noraizējies jautāja. — Vai es tevi uzcēlu no tniega, vai?

Man ārkārtīgi gribējās viņam teikt: «Paklau, Vadik, te, pie manis, visu laiku raud kāds bērns. Ko lai es daru?» Tomēr man bija tik daudz prāta, lai apjēgtu, kā sacītais tiks uztverts. Tāpēc es noklepojos un teicu:

—   Zini, es tevi izsaukšu pēc kādas stundiņas. Man te pašlaik kaut kas sāk noskaidroties, bet es vēl neesmu drošs …

—   La-a-bi, — Vadiks apmulsis novilka un atslēdzās.