Nenorunātās tikšanās

Vēl brītiņu papļāpājām, bet tad Vadiku izsauca bāze un mēs steidzīgi atvadījāmies. Izsaucu ER-9. Hanss neatbildēja. Varētu, protams, izsaukt ER-1, ER-3, ER-4 un tā tālāk — līdz ER-12, parunāt par to, ka te ir tāds tukšums un viss bez dzīvības, bet kāds no tā būtu labums? Absolūti nekāds, ja padomā. Tāpēc izslēdzu rāciju un pārsēdos pie savas pults. Kādu brītiņu sēdēju tāpat vien — skatījos uz ekrāniem un apcerēju mūsu darbu, no kura, manuprāt, ir divkāršs labums: mēs ne tikai glābjam pantiešus no nenovēršamas un pilnīgas bojāejas, bet mēs vēl izglābsim arī šo planētu — no tukšuma, no nāves klusuma, no bezjēdzīgas eksistences. Man ienāca prātā, ka pantieši droši vien ir diezgan dīvaina rase, ja jau mūsu ksenopsihologi uzskata, ka šī planēta, uz kuras pašlaik atrodamies, viņiem vislabāk piemērota. Uz Parītas viņiem, jādomā, ir visai dīvains dzīvesveids. Viņus nogādās uz šejieni, sākumā, protams, ne visus uzreiz, bet no katras cilts pa diviem, pa trim pārstāvjiem, tie ieraudzīs sasalušo, apsarmojušo pludmali, leduskalnus, tukšo, salto okeānu, nedzīvās violetās debesis — ieraudzīs to visu un izsauksies: «Brīnišķīgi! Nu tieši kā mājās!» Grūti tam noticēt. Tiesa gan, uz viņu ierašanās laiku te vairs nebūs tāds tukšums un vientulība. Ezeros jau mitīs zivis, brikšņos — medījami putni un zvēri, bet sēkļos pie krasta — ēdamie gliemeži. Varbūt arī ķirzakas kaut kā iedzīvosies … Turklāt, jāatzīst, pantiešiem nav nekādas izvēles. Ja, teiksim, būtu zināms, ka mūsu Saule nupat, nupat eksplodēs un visa dzīvība uz Zemes iznīks, arī es nebūtu pārlieku Izvēlīgs. Droši vien nodomātu: nekas, gan jau kaut kā izdzīvosim. Jādomā gan, ka pantiešiem neviens pat neprasa. Viņi tik un tā neko nesaprot, viņiem vēl nav pat pašas primitīvākās kosmogrāfijas. Un viņi nemaz nezinās, ka pārcēlušies uz citu planētu …

Pēkšņi es atskārtu, ka saklausu kaut kādu skaņu. Tādu kā švīkstoņu, it kā ķirzaka būtu paskrējusi garām. Sis rāpulis man acīmredzot bija palicis prātā no nesenās sarunas ar Vadiku, švīkstoņa patiesībā bija nenosakāmas izcelsmes un tikko dzirdama. Pēc tam kabīnes tālākajā kakta atskanēja tāds kā tikšķis — un tūlit kaut kur it kā nolija ūdens strūkla. Tik tikko saklausāmi sīca muša, it kā iekļuvusi zirnekļa tīklā, un satrauktas balsis cita caur citu ātri kaut ko nobubināja. Pa gaiteni atkal dzirdēju aizšvīkstam ķirzaku. Es jutu, ka no sasprindzinājuma man kakla muskuļus sarāvuši krampji, un piecēlos. To darot, nejauši aizķēru rokasgrāmatu, kura atradās uz pults malas, un tā ar briesmīgu troksni nogāzās uz grīdas. Pacēlu to un ar skaļu blīkšķi nometu atpakaļ uz pults. Sāku dungot brašu maršu un, stingri piesizdams kājas, izgāju gaitenī.

Parastais klusums. Klusums un tukšums. Vanderhūze katru vakaru mums to izskaidro ārkārtīgi saprotami. Cilvēks nav daba, viņš necieš tukšumu. Ja ap viņu radies tukšums, viņš cenšas to piepildīt. Viņš piepilda to ar rēgiem un iedomātām skaņām, ja ne ar ko reālu nespēj piepildīt. Trīs dienas es šādas iedomātas skaņas esmu izklausījies vairāk, nekā vajag. Droši vien drīz redzēšu arī parādības …

Brašā solī maršēju pa gaiteni garām tukšajām kajītēm, bibliotēkai, arsenālam, bet, nonācis lidzās medicīniskā dienesta telpām, sajutu vāju smārdu — svaigu un vienlaikus nepatīkamu, kas atgādināja ožamo spirtu. Apstājos un sāku ošņāt gaisu. Pazīstama smaka, taču netiku skaidrībā, kas īsti te smaržo. Iemetu acis ķirurģiskajā nodaļā. Kibernētiskais ķirurgs — pie griestiem piekārts milzīgs, balts astoņkājis, kas pastāvīgi bija ieslēgts, — salti pagrieza pret mani zaļganus redzokļus un mazliet pacēla manipulatorus par zīmi, ka ir sagatavojies darbam. Šeit smaka bija stiprāka. Ieslēdzu avārijas ventilatorus un soļoju tālāk. Cik briesmīgi saasinājušās visas sajūtas! Lai nu kas, bet oža man vienmēr bijusi vāja un nekur nederīga …

Mans izlūkgājiens noslēdzās virtuvē. Arī te gaiss bija smaržu pilns, taču pret šīm smaržām man nebija nekas iebilstams. Lai saka, ko grib, bet virtuvē noteikti jābūt smakām. Uz citiem kuģiem ir vienalga — virtuve vai' kajīte: smaka visur vienāda. Man tā nav un nebūs. Man ir sava kārtībā. Tīrība ir tīrība, bet virtuvē jābūt patīkamām smaržām. Garšīgām. Apetīti ierosinošām. Man šeit četras reizes dienā jāsastāda ēdienkarte un — iegaumējiet! — tas jādara, kaut pašam pilnīgi trūkst apetītes, jo ēstgriba acīmredzot nav savienojama ar šeit valdošo tukšumu un klusumu …

Ēdienkartes sastādīšanai man vajadzēja ne mazāk kā pusstundu. Tās bija grūtas trīsdesmit minūtes, taču es darīju, ko varēju. Pēc tam ieslēdzu pavāru, ieskaidroju viņam ēdienkarti, bet pats devos palūkoties, kā strādā mani palīgi.