Nenorunātās tikšanās

Nav noskaidrots, kāpēc uz kuģa ir atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no gaisa. Tā glāba Lozovski, bet mehāniskajiem Svešiniekiem tā acīmredzot nav vajadzīga. Varbūt kibernētiskās smadzenes, kuras vada kuģi, programmā bija paredzējušas saprātīgas būtnes parādīšanos uz kuģa? …

Kas tas bija par līķi, ko Lozovskis atrada laboratorijā? Kad, kā un no kurienes laboratorijā nokļuvis cilvēks ar amuletu? Kad un kur ņemtas dīvainās būtnes, kas dzīvo «zvērnīcā»? Kādām vajadzībām tās nepieciešamas Svešiniekiem? Kurp dosies laboratorija pēc tam, kad būs atstājusi Zemi (ja tā vēl tagad griežas ap Zemi)? Vai tā nav asprātīgi uzbūvēts izlūks, kosmiska lote, kam sekos Citas Civilizācijas Saprāta apciemojums?

Interesi izraisa Lozovska pēdējās vīzijas, kuras viņš pats uzskata par murgiem. Ievērojot zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu ārkārtīgi augsto tehnikas līmeni, komisija uzskata: nav izslēgts, ka Svešinieku Pavēlnieku rīcībā ir komunikācijas līdzekļi, kuru principi mums pagaidām nav zināmi. Varbūt tieši tāpēc Saprātīgie Svešinieku Pavēlnieki atklāja Lozovska atrašanās vietu uz kuģa un nosūtīja viņu atpakaļ uz Zemi…

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem faktiem, Staļinabadas komisija rekomendē visam pasaules astronomiskajām observatorijām un galvenokārt visām PSRS observatorijām nekavējoties organizēt regulāru Svešā Zemes pavadoņa meklēšanu ar patrulējošiem optiskiem un radio- astronomiskiem līdzekļiem …

Lozovska varonīgais mēģinājums vienoties ar mašīnām bez to Pavēlnieku klātbūtnes, protams, jau sākumā bija lemts neveiksmei. Taču viņš ir paveicis grandiozu darbu: viņš ir uzzinājis un pastāstījis to citiem. Tas neapšaubāmi ir liels padomju zinātnieka un Cilvēces pārstāvja cienīgs varoņdarbs…

MAZAIS CILVĒKBĒRNS

Pirmā nodaļa TUKŠUMS UN KLUSUMS

—   Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.

Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.

Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.

Vanderhūze izlīda no kuģa, tūlīt uzvilka galvā ādas kapuci un pienāca pie mums.

—   Esmu gatavs, — viņš ziņoja. — Kur Komovs?

Maija paraustīja plecus un uzpūta elpu sastingušajiem pirkstiem.

—   Droši vien tūlīt nāks, — viņa izklaidīgi atteica.

—   Uz kurieni jūs šodien brauksiet? — es jautāju Van- derhūzern. — Uz ezeru?

Viņš mazliet atgāza atpakaļ galvu, izstiepa apakšlūpu un pāri degungalam miegaini paskatījās uz mani; tagad viņš atgādināja pavecu kamieli ar lūša vaigubārdu.

—   Tev šeit vienam ir garlaicīgi, — viņš līdzjūtīgi noteica. — Tomēr būs vien jāpaciešas, kā tu domā?

—   Domāju, ka būs jāpaciešas.

Vanderhūze vēl vairāk atgāza galvu un ar tādu pašu kamieļa augstprātību paskatījās uz leduskalna pusi.

—   Jā, — viņš līdzcietigi atkārtoja. — Apkārtne te ļoti līdzīga Zemei, bet tā nav Zeme. Tāda ir visu Zemei līdzīgo pasauļu nelaime. Visu laiku juties kā piekrāpts. Kā apzagts. Taču arī pie tā var pierast, kā tu domā, Maija?

Meitene neatbildēja. Viņa šodien bija pavisam sadrū- inusi. Vai arī sadusmota. Taču ar Maiju tā mēdz būt, viņai tā patīk.

Aiz muguras ar klusu švīkstoņu atvērās lūkas membrāna, un smiltīs nolēca Komovs. Žiglā solī, pa ceļam aizpogādams kažoku, viņš pienāca pie mums un aprauti jautāja:

—   Gatavi?

—   Gatavi, — atteica Vanderhūze. — Kur mēs šodien brauksim, Genadij? Atkal uz ezeru?

—   Jā, — atbildēja Komovs, pūlēdamies aizpogāt kažoku pie kakla. — Cik sapratu, Maija, mums šodien ir sešdesmit ceturtais kvadrātg. Mans rajons: ezera rietumu krasts, augstienes ar atzīmēm septiņi un divpadsmit. Sarakstu precizēsim pa ceļam. Popov, es palūgšu jūs nosūtīt radiogrammas, atstāju tās kabīnē. Sakari ar mani caur glaideri. Atgriešanās astoņpadsmitos nulle nulle pēc vietējā laika. Ja iznāks aizkavēties, tad paziņosim.