Nenorunātās tikšanās

Šeit, uz milzīgā kuģa, uz kura nebija dzīvības, es tiku pie kādas skaidrības. Acīmredzot Svešinieki bija ieprogrammēti, ja tā var izteikties, tikai uz nesaprātīgām būtnēm, uz tām, kas rāpo, lien, raušas, skrien uz četrām kājām. Citādi es neprotu izskaidrot, kāpēc Svešinieki, kuri mani absolūti ignorēja tik ilgi, kamēr es spēju turēties stāvus, pēkšņi kļuva tik ārkārtīgi aktīvi, tikko aiz nespēka nometos rāpus. Ausīs man zvanīja, tomēr es saklausīju «zirnekļu» kāju dipoņu un sirsināšanu, lukturīša gaismā ieraudzīju, ka tie salasījušies nelielā grupiņā un pēkšņi metas man virsū. Svešinieki sagrāba mani aiz sāniem un kaut kur stiepa. Viņi dedzināja kā nokaitēta krāsns, bet no ozona smakas man kļuva labāk, es mēģināju izrauties no viņu tvēriena un piecelties. Tas man izdevās, un, tikko izslējos stāvus, nostājos uz abām kājām un sāku ar viņiem runāt (neatceros vairs, ko tieši sacīju, šķiet: «Zēni, ko jūs darāt!»), viņi mani tūlīt palaida vaļā un sastājās riņķī, dzīvi čirkstinādami. Tajā brīdī sāku kaut ko apjēgt. Kamēr turējos kājās, es biju Pavēlnieks, Ilomo Sapiens Erectus, radījums, kas nav viņiem pakļauts, Visas Dzīvās Radības Valdnieks. Bet, nolaidies uz visām četrām, es tajā pašā mirklī pārvērtos par dzīvnieku, kas jāgrābj ciet, jāiesloga sprostā, jāizpēta un … jābaro un jāpadzirda. Pēdējais apsvērums lika man kļūt domīgam.

Tomēr uz to es neielaidos. Man briesmīgi gribējās dzert, es biju izsalcis, novārdzis un tomēr tik zemu nebiju kritis. Tupēt līdzās govīm, ēst, dzert un aptaukoties,,. Lai cik vilinoša šķita šī doma, tā tomēr iedvesa manī riebumu un šausmas. Šajā mirkli sevišķi stipri — tik spēcīgi kā vēl nekad — es jutu, ka esmu Cilvēks. Izslējos taisni, izliešu krūtis un uzbrēcu Svešiniekiem. Uzkliedzu viņiem, lai vācas prom. Un viņi to arī darīja. Pagrozījās, pačirkstināja un aizgāja.

Šlāpes, nervu pārpūle, riebīgā smaka un nāvīgais nogurums darīja savu. Šķiet, es jau sāku murgot. Pēkšņi iedomājos, ka atrodos uz gigantiska starpplanētu «Klīstošā holandieša» borta, ka Svešinieki ir mehāniski spoki, dvēseles, kas palikušas no saviem sen mirušajiem Saimniekiem, kuri kādreiz nolādēti par kādiem briesmīgiem noziegumiem, un kaut kur kuģī slēpjas viņu kapteiņa marsiešu van Stratena vai van der Dekena gars, kas par nezināmiem grēkiem nolemts mūžīgai klaiņošanai bezgalīgajos kosmosa plašumos. Šādas domas mani pārņēma pēdējās dienās. Un tieši šajās beidzamajās dienās es izdarīju visievērojamākos atklājumus.

Savos nesekmīgajos klaiņojumos, meklējot Cilvēku, es ieklīdu vienā no tukšajām kamerām. Atceros, tā atradās kadā no tuneļiem, kurā nebija gluži nekādas dzīvības. Tur valdīja tumsa un karstums. Lukturīša gaismas stars slīdēja pa sienu, un pēkšņi es saņēmu it kā strāvas triecienu. Man šķita, ka nu esmu pavisam sajucis prātā. Uz sienas ieraudzīju neskaidru liela putna atveidu, spārni tam bija izplesti, un blakus vīdēja īss uzraksts. Tas sastāvēja tikai no septiņām rakstu zīmēm, kas šķībi greizi saliktas vienā rindiņā. Putns bija uztriepts ar nez kādu biezu sažuvušu krāsu un skaidri izcēlās uz pelēkās sienas, burti šķita ieskrāpēti ar asu priekšmetu. Vai varat iedomāties, ko es izjutu? Pa galvu pa kaklu metos prom. Skrēju pa gaiteņiem. Ar jauniem spēkiem un jaunu cerību atkal sāku meklēt sev līdzīgu būtni. Pats nezinu, kāpēc, taču biju pārliecināts, ka atradīšu viņu, lai gan zīmējums un paraksts varēja būt radies tūkstošiem gadu tālā pagātnē. 1,.oti drīz spēki bija galā — un es nokritu bez samaņas zemē, bet, kad atžirgu, vairs nevarēju atrast to kameru. Mani it kā vilktin vilka uz turieni, bet… Jā, mani gaidīja vēl viens atklājums, arī visai svarīgs un dīvains.

Neatceros, kā biju nokļuvis zemā, garā tunelī, pa kuru iznācu līdz akai — īstai, bezdibenīgi dziļai aizai. Es gulēju uz tās malas un ar trulu ziņkāri ieskatījos melnajā dziļumā, no kura viļņiem vien cēlās smirdoņa un karstums. Man šķita, ka tur, lejā, kustas uguntiņas, uzliesmo žilbinoši baltas dzirkstis. Iekārtojos pēc iespējas ērtāk, izpletu elkoņus uz sāniem un atspiedu zodu pret dūrēs savilktām rokām. Pēkšņi mans elkonis iegrima kaut kādā mīkstā masā. Ar pūlēm piecēlos un uzspīdināju tajā vietā kabatas lukturīti. Man blakus gulēja liķis! Pareizāk sakot, mūmija — izžuvis, nomelnējis cilvēka ķermenis. Sarāvies čokurā, pievilcis ceļgalus pie zoda, tas gulēja uz pašas bezdibeņa malas. Maziņš, izkaltis, apdedzis…