Nenorunātās tikšanās

No šīs domas mani novirzīja govs, kas pēkšņi pārstāja laizīt sienu, aizgāja kamerā tālāk no gaiteņa un sāka sūkt no caurspīdīgas vanniņas. Tagad jo sevišķi jutu paša izkaltušo rīkli un tukšumu vēderā. Un tad pār mani nāca apskaidrība. Pielēcu kājās un sāku skriet pa gaiteni, skaļā balsī lamādamies. Saukāju pats sevi par stulbeni un kre- tinu. Man par to būtu vajadzējis iedomāties agrāk, daudz, daudz agrāk. Tagad man nepieciešams Svešinieks. Vienalga, kāds. Un pēc iespējas ātrāk: man vairs nebija pacietības gaidīt.

Svešinieku es drīz vien atradu. «Zirneklis» stāvēja krēslainā telpā pie sienas un ar priekšējām ekstremitātēm rakņājās pa tumšu, šauru spraugu. Viņš man nepievērsa ne mazāko uzmanību un izskatījās ļoti aizņemts un nelaipns, tomēr es viņu pasaucu. Kad tas nelīdzēja, uzšāvu viņam ar plaukstu pa muguru un apdedzināju roku. Svešinieks pacēla divas kājas un ieņēma savu parasto stāvokli, taču nepārtrauca rakāšanos pa tmnšo caurumu, kurā laiku pa laikam uzliesmoja un apdzisa garas, zilas dzirkstis. Absolūti nebija iespējams noteikt, kur viņam ir priekšējās un kur pakaļējās kājas, un, īsu brīdi šaubījies, es tomēr sadūšojos. Iebāzu roku azotē, izvilku konservu kārbu un noliku uz grīdas. Tad teicu:

—   Se, ņem, draudziņ, un stiep uz noliktavu.

Biju cerējis, ka Svešinieks aiznesīs kārbu un pievienos to pie pārējām lietām, kas paņemtas no Zemes, bet es skriešu viņam pa pēdām kaut vai pa visu kuģi un tomēr atradīšu šo noliktavu; un turpmākais jau būs vieglāk un vienkāršāk. Taču Svešinieks kādu mirkli stāvēja kā sastindzis, pēc tam paņēma kārbu, pagrozīja to un atkal nolika zemē. Es biju vilies.

—   Kāpēc tu tā? — es jautāju.

Svešais cieta klusu.

—   Nu kā tad būs? — es neatlaidos.

«Zirneklis» skaņi noklakšķināja, aizcirta kādas durtiņas un nepagriezdamies aizgāja. Paņēmu kārbu un ieraudzīju, ka tā ir vaļā. Tā bija pārgriezta uz pusēm, un, knd es paņēmu kārbas augšējo daļu, apakšējā palika uz grīdas. Gaisu piepildīja laša gaļas burvīgais aromāts, un es neizturēju. Paņēmu pusi kārbas un to iztukšoju. Pēc tam iedzēru sasmakušo ūdeni no blašķes un jutos pats apmierinātākais cilvēks Visumā. Tagad varēja atkal ķerties pie apkārtnes izpētes.

Sāku ar to, ka nolēmu virzīties uz priekšu gar sienu, jo galu galā man bija vienalga, kurp iet, un drīz vien uzdūros kādam Svešiniekam, kā man likās, tam pašam, kas bija atvēris konservu kārbu. Vismaz šis tāpat rakņājās pa caurumu sienā, no kura šāvās ārā zilganas dzirksteles. Es piegāju pie viņa un teicu: «Paldies.» Teicu to pavisam nopietni, lai gan vairāk man būtu paticis, ja viņš man palīdzētu atrast noliktavu. Pēc tam notupos viņam līdzās un sāku viņu novērot. Svešinieks klikšķināja, uzliesmoja, un es lūkoju saprast, ko viņš dara, tomēr nesekmīgi. Svešinieks darbu beidza, un mēs paskatījāmies viens uz otru, tas ir, es paskatījos uz viņu. Kur skatījās viņš — to bija grūti saprast. Un tad es sāku ar viņu tērzēt. Runāju tā, kā garlaicības mākts cilvēks mēdz pļāpāt ar suni. Sākumā vienkārši gvelzu niekus: kāds tu, brālīt, esi gudrs, cik tu paklausīgs, un kā tad tevi sauc… un tā tālāk. Svešinieks negāja prom, un es, pēkšņas iedvesmas pārņemts, sāku viņam stāstīt par Zemi un cilvēkiem, par sevi un arheologiem. Runāju ilgi, un viņš stāvēja un klausījās, nekustīgs kā piemineklis, un pēkšņi pamanīju, ka Јq> mani salasījušies vēl kādi desmit Svešinieki.

Tad es sapratu. Viņi klausījās un fiksēja manu runu. Es piecēlos kājās un koncentrējos. Biju lasījis lekcijas ne vienu vien reizi, taču šādu priekšlasījumu sniedzu pirmoreiz. Pirmo reizi pēc vairākām dienām jutu, ka daru kaut ko patiešām vajadzīgu. Ar Svešinieku palīdzību es taču uzrunāju visu šo mašīnu nezināmos Pavēlniekus. Stāstīju par Zemi un cilvēkiem, par kariem un revolūcijām, par mākslu un arheoloģiju, par lielajām celtnēm un grandiozajiem plāniem. Būtu varējis stāstīt arī par mūsu eksakto zinātņu sasniegumiem, taču baidījos, ka šī lekcijas daļa iznāktu mazliet izplūdusi. Un es nespēju sevi piespiest, lai pastāstītu par atombumbām un ūdeņraža bumbām, un indīgajām gāzēm. Mani nez kādēļ pārņēma kauns … Par visu pārējo izklāstīju sīki un ar entuziasmu. Es domāju, ja Svešinieku Saimnieki atšifrēs šo ierakstu — un par to nav jāšaubās —, viņi būs apmierināti. Viņi tad vismaz zinās, ka viņu mašīnas ir sastapušās ar saprāta ziņā radniecīgām būtnēm.

Kad es beidzu un noteicu: «Tas ir viss,» — Svešinieki vēl brīdi pastāvēja, tad visi reizē iekvēlojās, un, kamēr izberzēju acis, tie visi kā viens bija nozuduši.