Nenorunātās tikšanās

Pēc tam kādu laiku staigāju pa gaiteņiem šī notikuma iespaidā. Jutos ļoti lepns un uz Svešiniekiem vairs neskatījos ar bailēm. Manās acīs tie tagad bija kaut kas līdzīgs pastkastītēm, kam esmu uzticējis savu vēstījumu citām civilizācijām. Tas, protams, nenozīmēja, ka es vairs ne- sajūsminājos par šiem lieliskajiem mehānismiem. Gluži vienkārši — tagad es pēkšņi pavisam skaidri apzinājos, ka tie ir tikai mehānismi. Ļoti sarežģīti, smalki izdomāti, tomēr aprobežoti, kā jau visi mehānismi. Savas misijas izpildīšana, protams, neatviegloja manu stāvokli. Es izstaigāju, pēc manām domām, visu stāvu un neatradu nekā jauna. Nekur nesaskatīju pat iespēju nok|Qt kaut kur augstāk. Toties es noēdu visus konservus un drīz vien sāku just īstu izsalkumu.

Es klaiņoju gar Zemes dzīvnieku sprostiem, ilgāku laiku stāvēju to priekšā un kāri noskatījos, kā koijoti saplosa kādu sārtu barības gabalu un lok ūdeni. Jā, uz zvaigžņu kuģa bija gan barība, gan ūdens. Sprostā skraidīja tikai trīs aitas, tās droši vien bija nolemts saglabāt, un tagad plēsīgie zvēri pārtika no kādas citas barības, varbūt tā bija mākslīgā — sintētiskā. Barība un ūdens uz kuģa bija, to zināju skaidri.

Reiz nokļuvu platā un zemā gaiteni, zemā spraugā, pa kuru bija iespējams pārvietoties tikai salikušā stāvoklī. Es pa to aizrāpoju diezgan tālu, un pēkšņi kaut kur priekšā atskanēja pazīstamā sirsināšana un metāla žva- dzoņa. Man pretī skrēja divi Svešinieki. Parasti viņi gāja pa vienam, taču mani pārsteidza kas cits. Viņi stiepa kādu garu un palsu priekšmetu, līdzīgu aptēstam baļķim. Un šis baļķis smaržoja — nezinu, kā aprakstīt šo smaržu, un tagad es to arī vairs neatceros — smaržoja pēc barības. Svešinieki nesa barību. Un, kad bālganais, smaržīgais priekšmets atradās man līdzās, es uzlēcu uz tā. Rāvu to sev klāt, gumzīju, spaidīju, uzvēlos uz tā ar visu svaru. Svešinieki joprojām skrēja uz priekšu, nepievērsdami man uzmanību, un aizvilka mani metrus desmit uz priekšu. Pēc tam es nokritu. Man rokās palika prāvs gabals mīkstas, aromātiskas vielas, un es turpat uz vietas to notie sāju. Šķiet, tas bija ļoti garšīgs.

Vēlāk līdzīgu laupīšanu es izdarīju vairākas reizes. Svešinieki to laikam nepamanīja. Pāris reižu pieēdos līdz kaklam, bet pēc tam gadījās tāds draņķis… Nebija šaubu, ka tas nav domāts Zemes iedzīvotājam. Smirdēja pēc ožamā spirta un vēl pēc kaut kā naftai līdzīga. Lai būtu kā būdams, sevišķi lielu badu nejutu. Bet slāpes…

Kā acuraugu es sargāju pēdējās ūdens lāses. Taču pienāca bridis, kad vairs nejaudāju izturēt un izdzēru savu pudeli sausu. Pēc tam aizsviedu to prom tumsā. Pudele droši vien vēl tagad tur atrodas. Pēc mana aprēķina, tas notika desmitajā vai vienpadsmitajā dienā. Man palika vienīgi kabatas lukturītis ar pēdējo, daļēji jau izlietoto bateriju un gabals sintētiskās barības, ko biju nolaupījis Svešiniekiem.

Visai drīz man kļuva gaužām slikti. Aiz slāpēm beidzos vai nost. Turklāt sintētiskā barība nebija sevišķi labas kvalitātes. Vismaz tā, kura smirdēja pēc naftas, man negāja pie sirds. Vārdu sakot, notika tā, ka man saļodzījās kājas, noreiba galva un es nogāzos zemē tieši gaiteņa vidū.

Un tad notika dīvaina pārvērtība. Jau pašā sākumā nevarēju saprast, kāpēc Svešinieki, kas mani sagrāba paugura virsotnē, vairs nepievērsa man nekādu uzmanību pēc tam, kad biju pamatīgāk aplūkots. Helikopters bija mani saķēris un aiznesis toreiz, kad es uz visām četrām rāpos pa stāvo nogāzi. Tad es nepaguvu lāgā attapties: pēkšņi sāka rēkt motori, sekoja grūdiens mugurā, cietas spīles, kas saspiež man sānus, pēc tam tumsa. Es tikai paguvu iebrēkties nelabā balsī un sajust ozona smaku, un pēc tam — atkal gaisma, bet es jau atrodos Svešinieku nosēšanās laukumā.