Nenorunātās tikšanās

Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito augustu Vidusāzijas un Ziemeļafganistānas teritorijā vairākas stundas nav darbojušies radiosakari. Tās, bez šaubām, ir Svešinieku darbības sekas naktī, ko aprakstījis Lozovskis…

Acīmredzot zirnekļveida mašīnas ir tā saucamie ULMNP — universālās loģiskās mašīnas ar neierobežotu programmu, tas ir, kibernētiski mehānismi, kas jebkurā situācijā spēj veikt darbibu, kura ir visloģiskākā un lietderīgākā no viņu paniatprogrammas viedokļa. Hipotēzi par tādu mašīnu radīšanas iespējām nesen izvirzīja PSRS Zinātņu Akadēmijas Informācijas teorijas institūts. Daudz kas palicis neskaidrs. Nav saprotams, kādus enerģijas avotus viņi izmanto, kāda ir viņu principiālā shēma. Nav zināms, kādā veidā viņiem izdevies apvienot tik augstu sarežģītības pakāpi un tādas jaudas ar tik maziem gabarītiem. Par tik pilnīgiem mehānismiem mēs pagaidām varam tikai sapņot…

Jānoraida pieņēmums, ka Svešinieku Pavēlnieki zirnekļveida mašīnas konstruējuši pēc sava ģīmja un līdzības. Vadoties pēc pašiem vispārīgākiem apsvērumiem, kā arī pēc tā, kā šīs mašīnas reaģē uz cilvēku, jādomā, ka šo mehānismu Pavēlnieki pārāk neatšķiras no cilvēkiem…

Uzmanību saista tā vieta piezīmēs, kur aprakstīts Svešinieks, kam bijušas acis. Lai kādam nolūkam būtu domātas šīs ierīces, divām melnajām «acīm» vajadzēja būt ultravioletā krāsā, kas cilvēka acij izskatās melna. Iespējams, ka Pavēlnieki izšķir piecas krāsas, no kurām mēs, cilvēki, redzam tikai trīs…

Jāatzīst, ka zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu konstruktori tehnikas un kibernētikas teorijas jomā mūs ir stipri apsteiguši…

Lozovska piezīmes liek mums domāt par gigantisku kosmisku laboratoriju, ko nezin kas palaidis izplatījumā, un tas izdarīts nezin kādā laikā. Sajā laboratorijā nedzīvo neviena saprātīga būtne, tā apgādāta ar ļoti sarežģītām kibernētiskām ierīcēm un darbojas pēc ārkārtīgi komplicētas un sīki izstrādātas programmas. Laboratorija cpļo no vienas zvaigznes pie otras, nosaka tās fizikālos lielumus un, ja zvaigznei ir planētu sistēma, izpēta katru planētu, nometot uz tās virsmas automātiskos izlūkus-kuģus ar zirnekļveida mašīnām, lai savāktu materiālus — atmosfēras un augsnes, kā arī floras, faunas un minerālu paraugus. Lai izpildītu šo uzdevumu, laboratorija uz laiku kļūst par planētas pavadoni un griežas ap to tik ilgi, kamēr savāktas visas programmā paredzētās ziņas. Ja planētu apdzīvo saprātīgas būtnes, tiek ņemti arī darbarīku, tehnikas un kultūras paraugi, taču nekad neaiztiek pašus saprātīgos planētas apdzīvotājus. Nav zināms, kā mašīnas atšķir saprātīgās būtnes no citām dzīvnieku sugām. Varbūt Lozovska domas šajā jautājumā varēs ieviest kādu skaidrību, tomēr arī tās nebūs pārliecinošas…

Izmeklējot radioinetriski Svešinieku nosēšanās laukumu, nav atklātas nekādas paaugstinātas radioaktivitātes pazīmes. Acīmredzot zvaigžņu kuģa-zondes dzinēju darbības pamatā ir nevis kodola dalīšanās vai kodola sintēze, bet kāds cits princips. Kā liecina daudzas pazīmes, Pavēlnieki izmanto tādus enerģijas veidus, kas Zemes civilizācijai vēl nav zināmi…

Tas, ka kosmiskajā laboratorijā eksistē smaguma spēki, liek domāt vai nu par pašas laboratorijas griešanos, vai par prasmi radīt mākslīgu gravitācijas lauku…

Tas, ka zvaigžņu kuģis bijis apgādāts ar tādām lieliskām mašīnām, liecina, ka Svešinieki ieradušies no tālienes, visticamāk, no citas galaktikas. Iespējams, Svešiniekus ir atsūtījusi kāda no tuvākajām zvaigznēm, lai gan tāpat iespējams, ka milzīgā laboratorija ceļo kosmosā tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu gadu un palaista no kāda ļoti tāla Visuma nostūra. Šādai hipotēzei par labu liecina bagātīgais un visai dažādais floras un faunas paraugu skaits ..,

Pagaidām nav zināms, kopš kura laika un cik ilgi kosmiskā laboratorija ir Zemes pavadonis un vai tā būs mūsu planētas pavadonis arī turpmāk. Nav izslēgts, ka tā bija iieši šī laboratorija, kuru pirms vairākiem gadiem Oriona zvaigznājā atklāja Atēnu observatorijas astronomi. Gandrīz droši var apgalvot, ka to novēroja Ter-Marukjana — Simeizas observatorijas jaunā darbiniece. Objekts bija ļoti vāji saskatāms — kā devītā lieluma zvaigzne, bija redzams tikai vienu nakti un ieguva pravietisku nosaukumu — Melnais pavadonis. Ter-Marukjana nosprieda, ka tā ir daļa no amerikāņu nesējraķetes, kura maijā eksplodēja stratosfēras augstākajos slāņos. Novērojumu rezultāti deva iespēju noteikt, ka šī objekta orbīta ir stipri i/.stiepta, attālums līdz perigejam bija apmēram desmit tūkstošu, apogejam — miljons kilometru, apgriešanās periods — apmēram četrdesmit diennaktis. Tomēr nākamajā naktī to neizdevās atrast aprēķinātajā orbītā.

Kosmisku laboratoriju grūti novērot tāpēc, ka tā, pirmkārt, acīmredzot laiku pa laikam maina ātrumu un, otrkārt, ir nokrāsota pelēkā vai melnā krāsā. Turklāt materiāls, no kā gatavots tās apvalks (tāpat kā izlūka-zondes apvalks), noteikti absorbē radioviļņus, un šis apstāklis ļoti apgrūtina laboratorijas novērošanu ar radioastronomijas un radiolokācijas līdzekļiem.