Nenorunātās tikšanās

Pēc tam izrādījās, ka stāvu blakus Tomam, aukstums manī spiedās līdz kauliem, bet es pūšu silto elpu uz sastingušajiem pirkstiem un, svētlaimīgi smaidīdams, atkārtoju: — Skaņas barjera, vai saproti? Skaņas barjera …— Toms stāvēja, pamatīgi nosvēries uz labajiem sāniem, bet visa pasaule ap mani bija ietinusies milzīgā, nekustīgā sarmas un sasalušu smilšu graudiņu mākonī. Salīgi sabāzis plaukstas padusēs, es apgāju Tomam apkārt un ieraudzīju, ka argona strūkla izsitusi milzīgu bedri būvlaukuma malā. Brīdi stāvēju, pārliecies pār bedri, vēl arvien atkārtodams vārdus par skaņas barjeru, bet jau jutu, ka vajadzētu beigt tā runāt, un atskārtu, ka stāvu salā bez kažoka, atcerējos, ka biju to nometis tieši tajā vietā, kur tagad izsista bedre, un sāku minēt, vai man kabatās nebija kādas sevišķi svarīgas lietas, neko neatcerējies, bezrūpīgi atmetu ar roku un sīkā riksītī tecēju uz kuģi.

Iegājis kesonā, vispirms paņēmu jaunu kažoku, pēc tam devos uz savu kajīti, pie durvīm noklepojos, it kā gribēdams kādu brīdināt, ka tūlit iešu iekšā, iegājis atkritu guļvietā, pagriezos pret sienu un pārvilku kažoku pār galvu. Visu to darīdams, gluži labi sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, ka, nākot uz kajīti, man bija noteikts mērķis, taču šo mērķi esmu piemirsis un tagad guļu, it kā man vajadzētu kādam pierādīt: tieši tādēļ jau esmu ienācis, lai atgultos.

Laikam gan tā būs bijusi tāda kā histērijas lēkme, un, nedaudz attapies, es nopriecājos, ka tā izpaudusies tik vieglā, nekaitīgā veidā. Viens gan tagad bija skaidrs: darbs man te, uz šīs planētas, nu ir cauri. Un strādāt kosmosā droši vien man vairs nevajadzēs. Protams, tas bija aizskaroši un — nav vārdam vietas! — arī kauns par to, ka neesmu izturējis un jau pirmajā patstāvīgajā darbā izgāzies, turklāt, kā jau iesācējs, šķiet, esmu sūtīts uz visdrošāko un mierīgāko vietu. Man pašam bija nepatīkami, ka esmu nekur nederīgs grausts, ar tik vājiem nerviem, un mani pārņēma kauns, ka nesen tiku izjutis pašapmierinātu žēlumu par Kasparu Manukjanu, kurš nebija izturējis konkursu projektā «Šķirsts» it kā paaugstinātas uzbudināmības dēļ. Nākotne man tēlojās vistumšākajās krāsās — klusas un mierīgas sanatorijas, medicīniskās apskates, procedūras, psihologu uzmanīgie jautājumi, milzum daudz līdzjūtības un žēluma, satriecoša līdzjūtības un žēluma Iavina, kas gāzīsies pār inani no visām pusēm …

Strauji atgrūdu kažoku sāņus un piecēlos sēdus. Labi, es noteicu klusumā un tukšumā, pietiks činkstēt. Gorbov- skis no manis nav iznācis. Kaut kā to pārdzīvosim… Tātad darīsim tā. Jau šodien pastāstīšu visu Vanderhū- zem, un rīt, iespējams, atsūtīs cilvēku, kas mani nomainīs. Velns parāvis, kas notiek būvlaukumā! Toms atvienots, grafiks nav izpildīts, un tad vēl tā briesmīgā bedre pie nosēšanās joslas… Pēkšņi atcerējos, kādēļ biju nācis uz kajīti, atrāvu galda atvilktni, izņēmu kristalofonu ar irukāņu kaujas maršu ierakstiem un akurāti piekāru pie labās auss ļipiņas. Skaņas barjera, es noteicu pie sevis pēdējo reizi. Pasitis kažoku padusē, atkal izgāju kesonā, pāris reižu dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos pavisam, ieslēdzu kristālu un droši devos ārā.

Tagad man bija labi. Ap mani un arī manī pašā barbariski kauca taures, žļarkstēja un dārdēja bungas; oranžu putekļu klātie telemiešu leģioni brašā solī maršēja cauri senajai pilsētai Setemai; liesmoja torņi, iebruka jumti, un, ar baismo troksni nomācot ienaidnieka saprātu, briesmīgi svilpa kaujas pūķi — mūru grāvēji. So tūkstoš gadu veco trokšņu pavadījumā es atkal ielīdu Tomā un bez kavēk ļiem pabeidzu kibera profilaktisko remontu.