Nenorunātās tikšanās

Sākumā es viņu nesaprotu, nodomāju, ka viņš cer to mantu kaut kur nopirkt, bet kur tu tādu nopirksi, tāds varbūt visā pasaulē lik viens vien ir, un viņam ari nepietiktu naudas: kur viņam — ārzemju speciālistam, turklāt vēl krievam — dabūt naudu! Bet tad mani it kā apsvilina doma: viņš, pagāns, laikam uzskata, ka es domāju tikai par monētām?! Ak, tu inaitasgabals, par ko tu mani turi?… Jau paveru muti, lai pateiktu viņam visu, ko domāju. Un apraujos. Jā, patiešām — par ko tad lai viņš mani uzskata? Stalkers ir un paliek stalkers, tam vajag pēc iespējas vairāk skanošā, monētu dēļ tas ar mieru atdot dzīvību. Tagad patiešām iznāk tā, ka vakar esmu izmetis makšķeri, bet šodien kārdinu ar ēsmu, uzsitu cenu.

No šīm domām palieku kā bez valodas, bet viņš, acu nenolaidis, cieši skatās uz mani, un viņa acīs redzu nevis nicinājumu, drīzāk gan tādu kā izpratni. Tad es viņam mierīgi paskaidroju:

—   Pie garāžas vēl neviens nekad ar caurlaidi nav gājis. Tur vēl trase nav nosprausta, to tu pats zini. Ja mums veicas un mēs atgriežamies, tad tavs Tenders varēs lielīties, ka esam šāvuši taisni uz garāžu, paņēmuši, ko vajag, — un tūlīt atpakaļ. Tieši kā uz noliktavu. Tad ikvienam būs skaidrs, ka mēs jau iepriekš zinājām, pēc kā ejam. Bet tas nozīmē, ka mūs kads ir informējis. Un kurš no mums trim varētu informēt — tur, šķiet, komentāri lieki. Vai saproti, pēc kā tas ož, ko tas man nozīmē?

Beidzis savu runu, skatos viņam acīs, un abi klusējam. Tad pēkšņi viņš sasit plaukstas, paberzē un mundrā balsī nosaka:

—   Nu, ja ne, tad ne. Es tevi, Red, saprotu un nevaru nosodīt. Iešu pats. Varbūt palaimējas. Nav jau pirmā reize…

Viņš izklāj karti uz palodzes un, atspiedies uz rokām, nolīkst pār to, un viss viņa mundrums acīm redzami iz- plēn. Dzirdu, šis murmina:

—   Simt divdesmit metru1 … pat simt divdesmit divi … un kas vēl pašā garāžā… Nē, Tenderu es neņemšu. Kā tu, Red, domā, varbūt nav vērts ņemt Tenderu? Viņam tomēr divi bērni…

—   Tevi vienu neizlaidīs, — es aizrādu.

—   Nekas, gan izlaidīs… — viņš bubina. — Man pazīstami visi seržanti… un leitnanti… Man nepatīk šīs smagās mašīnas! Trīspadsmit gadu stāv zem atklātām debesīm, tomēr izskatās kā jaunas… Divdesmit soļu tālāk benzīna cisterna — sarūsējusi, caura kā siets, bet šīs gluži kā nupat no konveijera… Ak, Zona, Zona!

Viņš paceļ galvu un ieurbjas ar acīm logā. Arī es sāku blenzi lajā. Mūsu logiem ir biezi svina sakausējuma stikli, bet aiz tiem atrodas māte-Zona, tik tuvu, vai ar roku aizsniedzama, 110 trīspadsmitā stāva tā redzama kā uz delnas …

Tāpat vien paskatoties uz to, šķiet — zeme kā zeme. To apspīd saule tāpat kā pārējo zemi, un it kā nekas uz tās nav mainījies, viss it kā būtu. tāpat kā pirms trīspadsmit gadiem. Mans nelaiķis tētiņš paskatītos un nekā ievērības cienīga nepamanītu, varbūt vienīgi pajautātu: kāpēc tad rūpnīcas dūmeņi nekūp, streiko, vai?… Dzeltenu iežu konusi, kaupcri atmirdz saulē, sliedes, sliedes, sliedes, uz tām lokomotīve ar platformām… Vārdu sakot, industriāla peizāža. Tikai cilvēku nav. Ne dzīvu, ne mirušu. Re, kur arī garāža: gara, pelēka kā ūdens šļūtene, vārti līdz galam vaļā, uz asfaltētā laukuma stāv smagās mašīnas. Stāv jau trīspadsmit gadu, un nekas ar tām nenotiek. Attiecībā uz mašīnām pareizi vien viņš teica — tomēr apjēdzis. Pasarg dievs, iespraukties divu mašīnu starpā, tām jāiet apkārt ar līkumu … tur asfaltā ir viena plaisa … paskat, ceļš nosprausts līdz pašam izmestās zemes valnim, un cik veikli iekārtots! Re, kur tas grāvītis, kurā iegāzās Mīkstmiesis, tikai pāris metru no viņu ceļa… Un Kaulainais taču brīdināja Mīkstmiesi: turies tālāk no grāvja, citādi piederīgajiem nebūs ko zārkā likt un apbedīt… Kā ūdenī iekrita — nav vairs ko apglabāt. Ar Zonu ir tā: ja no turienes esi atgriezies ar laupījumu — noticis brīnums, ja atgriezies dzīvs — tā ir veiksme, ja patruļas lode tevi nav skārusi — tev ir laimējies, bet viss pārējais — liktenis…

Te es paskatos uz Kirilu un redzu, ka iesānis viņš mani novēro. Un viņa izskats ir tāds, ka vienā mirklī mainu savu lēmumu. Lai viņi visi iet pie velna, es domāju, galu galā ko šie kruķi var man padarīt? Kirils vispār varētu neteikt neko, taču viņš saka:

—   Laborant Suhart, no oficiāliem — uzsveru: no oficiāliem — avotiem ir ienākušas ziņas, ka garāžas apskate var dot lielu labumu zinātnei. Ir priekšlikums apskatīt ga rāžu. Prēmiju garantēju. — Bet pats smaida kā maij- mēnesis.

—   No kādiem oficiāliem avotiem? — jautāju un arī pats smaidu kā antiņš.

—   No konfidenciāliem avotiem. Bet jums varu pateikt… — Nu viņš vairs nesmaida un sarauc pieri. —Teiksim, no doktora Duglasa.

—   Ā, no doktora Duglasa… no kāda Duglasa?

—   No Sema Duglasa, — Kirils sausi nosaka. — Viņš aizgāja bojā pagājušajā gadā.

Man tirpas pārskrien pār muguru. Se tev nu bija! Kas tad pirms izbraukšanas Zonā piemin tādus notikumus. Siem briļļainajiem zinību vīriem gāz kaut vai ar mietu pa galvu, šie, vienalga, neko nesaprot… Iegrūžu izsmēķi pelnutraukā un saku:

—   Labi. Kur ir tavs Tenders? Vai mums ilgi viņš vēl būs jāgaida?