Nenorunātās tikšanās

Vārdu sakot, par šo tematu mēs vairs nerunājam. Kirils piezvana postenim un pasūta «lidojošo galošu», bet es paņemu karti un ieskatos, kas viņiem tur sazīmēts. Uztaisīts tā nekas, normāli. Fotografēts no augšas un stipri palielināts. Redzami pat ielāpi uz automobiļa riepas, kas mētājas pie garāžas vārtiem. Ja mums, stalkeriem, būtu tāda karte… bet vispār, velns parāvis, kāds labums no tās naktī, kad rādi zvaigznēm pakaļu un neredzi pats savas rokas…

Tad ierodas arī Tenders. Pietvīcis sarkans, tusnīdams. Viņam saslimusi meita, vajadzējis skriet pēc daktera. Šis atvainojas par novēlošanos. Nu, tad mēs viņam pasniedzam dāvaniņu — priekšlikumu doties uz Zonu. Pirmajā brīdi viņš, nabadziņš, aizmirst pat šņākuļot.

—   Kāpēc Zonā? — Tenders vaicā. — Kāpēc es?

Tomēr, padzirdējis par dubulto prēmiju un par to, ka Reds Suharts arī ies, atžirgst un atkal sāk elst.

Nobraucam lejā, «buduārā». Kirils aiznesas pēc caurlaidēm, parādām tās vēl vienam seržantam, un šis mums katram izsniedz spectērpu. Tas nu gan ir viens derīgs apģērba gabals. Ja no sarkanās to pārkrāsotu kādā piemērotākā krāsā, jebkurš stalkers par tādu tērpu, acu nepamirkšķinājis, atdotu piecsimt monētas. Es jau sen nozvērējos, ka pamanīšos un vienu kaut kā noteikti nosperšu. No pirmā acu uzmetiena — nekā sevišķa, tērps tāds kā ūdenslīdējiem, nē, drīzāk gan kā lidotājam reaktīvajā vai, teiksim, kosmonautam. Viegls, ērts, nekur nespiež, un no karstuma tajā nesvīst. Ar tādu apģērbu var doties caur uguni un ūdeni, un tam netiek cauri neviena gāze. Arī lode, kā stāsta, šādam tērpam nav bīstama. Saprotama lieta, gan uguns, gan kaut kāds iprīts, gan lode — tas viss nāk no cilvēkiem, no Zemes. Zonā nekā tāda nav, Zonā jābaidās no kā cita. Vispār ko tur daudz runāt, arī spccapģērbos vīri mirst kā nabagi. Jā, bet bez tiem droši vien mirtu vēl vairāk. No «svilinošajām spilvām», piemēram, šis apģērbs pasargā simtprocentīgi. Tāpat arī no «velna kāpostu spļāvieniem»… Labi, ko tur daudz runāt.

Uzstīvējam mugurā spectērpus, es pārberu uzgriežņus no maisiņa sānu kabatā, un pāri visam institūta pagalmam mēs slājam uz izeju Zonā. Viņiem te ieviesta tāda kartība, lai visi redz, ka atkal kāds zinātnes varonis aiziet ziedot savu dzīvību cilvēces, zinību un svētā gara vārdā, āmen. Jā, tiešām — visos logos līdz pat piecpadsmitajam stāvam rēgojas līdzjutēji, vēl trūkst tikai orķestra, un atvadoties neviens nepavicina mutautiņu.

—   Drošāku soli! — es saku Tenderam. — Ierauj vēderu, nīkā būtne! Pateicīgā cilvēce tevi paturēs mūžīgā piemiņā!

Sis paskatās uz mani, un es redzu, ka viņam joki nav prātā. Jā, patiešām — kādi gan joki te var būt!… Bet, kad tu izej Zonā, tev atliek viens no diviem: vai nu raudi, vai joko, un es nekad mūžā neesmu raudājis. Pametu acis uz Kirilu. Sis turas tā nekas, tikai kustina lūpas, it kā skaitītu lūgšanu.

—   Vai tu lūdz dievu? Dari to, lūdz, lūdz! Jo tālāk Zonā, jo tuvāk debesīm …

—   Ko? — viņš nesaprot.

—   Lūdz dievu! Stalkerus ielaiž paradīzē bez rindas! — es viņam skaļi saku.

Viņš pēkšņi pasmaida un pabungo ar roku man pa muguru, kas nozīmē: nebaidies, ar mani nepazudīsi, bet, ja arī iesi bojā, tad mierini sevi ar domu, ka mirstam tikai vienu reizi. Nē, viņš nudien ir jocīgs zellis.

Atdodam caurlaides pēdējam seržantam — pārmaiņas pēc šoreiz tas ir leitnants, es viņu pazīstu, viņa tētiņš Reksopolē tirgojas ar kapu sētiņām —, bet «lidojošā galoša» mūs jau gaida, to atbraukuši puiši no posteņa un novietojuši pie paša caurlaižu kantora. Visi ir klāt kā saukti — gan «ātrā palīdzība», gan ugunsdzēsēji, gan mūsu varonīgā gvarde, bezbailīgie glābēji — vesels bars nobarojušos dīkdieņu ar savu helikopteru. Pat skatīties negribas!

Ar «galošu» paceļamies gaisā, Kirils ķeras pie stūres un saka man:

—   Nu, Red, komandē!

Bez steigas attaisu rāvējslēdzēju uz krūtīm, izvelku no azotes blašķi, ierauju krietnu malku, uzskrūvēju korķi un iebāžu pudeli atpakaļ. Bez tā es nevaru. Zonā esmu izgājis jau kuro reizi, bet bez blašķes nevaru un nevaru. Sie abi skatās uz mani un gaida.

—   Tā, — es nosaku. — Jums nepiedāvāšu, jo mēs kopā dodamies Zonā pirmo reizi un es nezinu, kā spirts iedarbojas uz jums. Kārtība būs šāda: viss, ko es saku, jāizpilda zibenīgi un bez ierunām. Ja kāds tūļāsies vai sāks uzdot jautājumus — gāzīšu, kur trāpīsies, jau iepriekš atvainojos. Teiksim, tev, Tendera kungs, es pavēlēšu: nostājies uz rokām un ej uz priekšu. Un to pašu bridi tev,

Tendera kungs, jāuzslej gaisā savs resnais dibens un jāizpilda, kas pavēlēts. Bet, ja neizpildīsi, savu slimo meitu vairs varbūt neredzēsi. Skaidrs? Taču es parūpēšos, lai tu viņu vēl redzētu.

—   Galvenais, Red, — neaizmirsti pavēlēt, — Tenders sēc, pats pietvīcis sarkans, jau svīst un kustina lūpas. — Iešu ne tikai uz rokām, bet pat uz mutes. Neesmu jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

—   Priekš manis jūs abi esat iesācēji, bet pavēlēt gan neaizmirsīšu, esi mierīgs. Starp citu, vai proti «galošu» vadīt?

—   Prot jau, prot, — Kirils saka. — Labi vada.