Nenorunātās tikšanās

—   Tu pats esi vienrocis, nelieti. Viens Kirils atsver tūkstoš tādu kā tu. Tu esi gnīda, pretīgs tirgonis. Tu taču tirgojies ar nāvi, draņķi. Esi mūs visus nopircis par zaļajiem papīriņiem… Pagaidi tik, tūlīt izdauzīšu tavu bo- diti…

Tikko esmu pa īstam atvēzējies, kāds pēkšņi mani sagrābj un stiepj kaut kur prom. Es vairs neko neapjēdzu un negribu apjēgt. Kaut ko bļauju un atgaiņājos, kaut kam speru ar kājām, kad nāku pie sajēgas — izrādās, ka caur un cauri slapjš sēžu tualetē, fizionomija sadauzīta. Raugos spogulī un nepazīstu pats sevi, vaigs raustās, tā man nekad vēl nav bijis. No zāles puses skan troksnis, kaut kas šķīst, trauki šķindēdami plīst, meičas spiedz, un cauri visam dzirdu Gutalīna rēcienus: «Nožēlojiet grēkus, liekēži! Kur Rudais? Kur esat likuši Rudo, izdzimteņi?…» Un tad atskan policijas sirēna.

Tikko tā sāk gaudot, man galvā viss acumirklī noskaidrojas. Visu atceros, visu zinu, visu saprotu. Un sirdī man vairs nav nekā, vienīgi saltas dusmas. Nu pagaidi vien, es tev sarīkošu tādu vakaru! Es tev parādīšu, kas ir stalkers, tu, smirdošais tirgoni! Izvelku no pulksteņa kabatiņas «niezekli» — pavisam jaunu, vēl ne reizi nelietotu, mirkli paspaidu to pirkstos, lai ātrāk iedarbojas, mazliet paveru durvis uz zāli un klusi iesviežu «niezekli» spļaujamtraukā. Pats atgrūžu vaļā lodziņu un — esmu jau uz ielas. Man, protams, gribas paskatīties, kas tur tagad notiks, taču es jūtu, ka jātinas pēc iespējas ātrāk prom. Es slikti paciešu «niezekli», man no tā nāk asinis pa degunu.

Pārskreju pār pagalmu un dzirdu, ka mans atriebības ierocis ir jau iedarbojies: visā kvartālā suņi sāk riet un gaudot, jo tie pirmie sajūt «niezekli». Pēc tam krodziņā kāds sāk vaimanāt tā, ka man ausis aizkrīt pat tāda attālumā. Es varu iedomāties, kā ļautiņi tur tagad jutas: dažu pārņēmusi melanholija, dažs sāk mežonīgi trakot, dažs no bailēm nezina, kur sprukt. «Niezeklis» ir briesmīga manta. Tagad ļaudis tik drīz vis nesteigsies uz Ernesta krodziņu. Viņš, draņķis, protams, nojautīs, ka te vainojams esmu es, bet man nospļauties par to. Beigas. Nav vairs stalkera Reda. Diezgan! Pietiek man pašam iet nāvē un citus idiotus apmācīt šajā amatā. Tu kļūdījies, Kiril, manu mīļo draudziņ. Piedod, taču iznāk, ka taisnība ir nevis tev, bet gan Gutalīnam. Te cilvēkiem nav ko darīt. Zonā nav neka laba.

Pārlienu pāri sētai un lēni slāju uz mājām. Kodīju lupas, gribas raudāt, bet nespēju. Nākotne šķiet tukša, bezjēdzīga. Skumjas un pelēka ikdiena. Kiril, manu vienīgo draudziņ, kā mēs tagad iztiksim bez tevis? Tu man pavēri perspektīvas, atklāji jaunu pasauli, pārveidotu pasauli… bet kas būs tagad? Tālajā Krievijā pēc tevis kāds lies asaras, bet es nespēju raudāt. Un pie visa vainīgs taču esmu es, nelietis, tieši es! Kā gan es, briesmonis, varēju viņu ievest garāžā, kad viņa acis vēl nebija apradušas ar tumsu? Visu mūžu esmu dzīvojis kā vilks, visu mūžu par sevi vien domājis… Un tad pēkšņi man prātā bija iešāvusies ideja izdarīt ko labu, pasniegt viņam dāvanu. Kāda velna pēc es viņam vispār pateicu par «mānekli»? Tikko par to iedomājos, kaklā sakāpj kamols, sāc vai kaukt kā vilks. Laikam jau arī iekaucos, jo cilvēki uz ielas sāk griezties sāņus no manis, bet pēkšņi man kļūst vieglāk, jo ieraugu nākam Gutu.

Viņa nāk man pretī, mana daiļaviņa, mana meitene, nāk, vieglu soli sperdama, svārciņi virs ceļiem plīvo, no visām pusēm uz viņu blenž, bet viņa soļo uz priekšu kā pa diedziņu, ne uz vienu neskatās, un nez kāpēc es uzreiz saprotu, ka viņa meklē mani.

— Sveika, Gūta! Uz kurieni tu dodies?

Viņa uzmet man acis un vienā mirklī redz visu —- gan manu sadauzīto mūli, gan mitro virsjaku, gan saskrambātās rokas, bet par to nebilst ne vārda.

—   Sveiks, Red! Es meklēju tieši tevi.

—   Zinu. Iesim pie manis.

Viņa klusē, novēršas un skatās sāņus. Ak, cik skaisti viņa tur galvu, un kāds viņai kakls — kā jaunai ķēvei, lepnai, bet paklausīgai savam saimniekam. Pec brīža viņa

saka:

—   Nezinu, Red. Varbūt tu ar mani vairs negribēsi satikties.

Man sažņaudzas sirds — kas nu noticis? Taču es viņai pavisam mierīgi atbildu:

—   Nesaprotu tevi, Gūta. Atvaino, es šodien mazliet tā… varbūt tāpēc man tik slikti ar saprašanu… Kāpēc lai es pēkšņi vairs negribētu ar tevi satikties?

Paņemu viņu zem rokas, un mēs lēnā gaitā ejam uz manu māju, un visi, kas nule uz viņu blenza, tagad steidzīgi pagriež mūļus uz otru pusi. Sajā ielā esmu nodzīvojis visu mūžu, Rudo Redu te visi labi pazīst. Bet, kas nepazīst, tas ātri vien iepazīs, un viņa to jūt.

—   Māte liek man taisīt aboriu, — Gūta pēkšņi saka, — bet es negribu.

Paeju vēl dažus so|us, iekams aptveru dzirdēto, bet Gūta turpina:

—   Netaisīšu nekādu abortu, gribu no tevis bērnu. Bet tu vari darīt, kā patīk. Ej, kur deguns rāda, es tevi neturu.

Es klausos, kā viņa mazpamazām iekarst, pati sevi uzkurina, klausos, un mani pārņem viegls reibonis. Neko jēdzīgu nespēju aptvert. Galvā bez pārtraukuma griežas viena un tā pati doma: par vienu cilvēku mazāk, par vienu cilvēku vairāk.