Nenorunātās tikšanās

Savādi: es viņam stāstu un pats arī patiešām ticu tam, ko saku. Mūsu Zona, riebīgā, draņķīgā slepkava, šinī mirklī man šķiet simtreiz dārgāka par visām viņu Eiropām un Afrikāni. Un vēl neesmu nemaz iereibis, gluži vienkārši uz mirkli iedomājos, kā es noguris un izmocīts no darba atgriežos tādu pašu kretīnu barā, kā mani pazemes dzelzceļa vagonā spaida no visām pusēm, kā man viss apriebies un neko vairs negribas.

—   Un ko jūs teiksiet? — smaildegunis uzrunā Ernestu.

—   Man ir savs uzņēmums, — Erni svarīgi atbild. — Es jums neesmu nekāds smurgulis! Visu savu naudu esmu ieguldījis šajā pasākumā. Reizēm pie manis šeit iegriežas pats komandants ģenerālis, vai saprotat? Kāpēc lai es brauktu prom no šejienes?

Aloizs Makno kungs sāk viņam kaut ko skaidrot, minēdams skaitļus, bet es runātājā vairs neklausos. Iedzeru 110 glāzes kārtīgu malku, izvelku no kabatas veselu sauju sīknaudas, norāpjos no taburetes un iemetu automātā par veselu disku. Tur ir viena tāda dziesmiņa — «Nenāc atpakaļ, ja neesi tu drošs». Pēc Zonas tā iedarbojas uz mani ļoti labdabīgi… Automāts tātad dārd un gaudo, bet es savācu savu pokālu un eju kaktā pie «vienroča bandīta» nokārtot vecus rēķinus. Laiks aizlido kā vēja spārniem … Izgrūžu pēdējās monētas, un tad zem viesmīlīgajām velvēm ieveļas Ričards Nunans ar Gutalīnu. Gutalīns jau pilnās burās — bola acis un meklē, kam varētu gāzt pa ausi, bet Ričards Nunans mīlīgi tur viņu zem rokas un novērš uzmanību, stāstot anekdotes. Vienreizējs pārītis! Gutalīns ir zaļoksnējs puisis, melns kā virsnieka zābaks, sprogains, milzīgās rokas līdz ceļiem, bet Diks — maziņš, labiņš, apaļīgs, sārts kā mēnesnīca, tikai gaismu vien neizstaro.

—   A-ā! — Diks sauc, ieraudzījis mani. — Paskat, arī Reds ir šeit! Nāc pie mums, Red!

—   Par-reizi! — Gutalīns auro. — Visā pilsētā ir tikai divi cilvēki — Reds un es! Visi pārējie — cūkas un velna bērni. Red! Kaut arī esi pārdevies velnam, tomēr tu esi cilvēks…

Es ar glāzi rokā pieeju pie viņiem. Gutalīns sagrābj mani aiz virsjakas, nosēdina pie galdiņa un saka:

—   Sēdies, Rudais! Sēdies, velna kalps! Es tevi mīlu. Nāc, paraudāsiin par cilvēku grēkiem. Rūgti tos aprau- dāsim!

—   Apraudāsim. Šķīstīsimies asarās, — es piekrītu.

—   Jo tuvojas tā diena, — Gutalīns svinīgi pavēsti. — Jo baltais zirgs jau apseglots un jātnieks jau ielicis kāju kāpslī. Un veltīgi lūdzas tie ļaudis, kuri pārdevušies sātanam. Izglābsies tikai tie, kas celsies ciņai pret velnu. Jūs, cilvēka bērni, kas padevušies velna kārdinājumam un iekārojuši sātana dārgumus, — jums es saku: aklie! Atjēdzieties, draņķi, kamēr vēl nav par vēlu! Samīdiet velna nieciņus! — Pēkšņi viņš apklust, it kā aizmirsis, ko teikt. — Vai dzert man šeit dos? — viņš prasa jau citā balsī. — Kur es īsti atrodos?… Zini, Rudais, mani atkal padzina no darba. Esot aģitators. Es viņiem paskaidroju: atjēdzieties jūs, aklie, iegāzīsieties bezdibenī un citus aklos aizrausiet sev līdzi! Viņi smejas. Nu, tad es iegāzu pārvaldniekam pa purnu un aizgāju. Tagad ietupinās. Bet par ko?

Pienāk Diks un noliek uz galda pudeli.

—   Šodien es maksāju! — uzsaucu Ernestam.

Diks pašķielē uz mani.

—   Viss likumīgi. Nodzersim prēmiju, — es paskaidroju.

—   Vai bijāt Zonā? — Diks prasa. — Kaut ko iznesāt?

—   Pilnu «mānekli», ko likt uz zinātnes altāra. Nu, vai tu ielicsi vai ne?

—   «Mānekli»!… — Gutalīns sērīgi norūc. — Par kaut kādu «mānekli» tu riskēji ar dzīvību. Dzīvs paliki, bet pasaulei atnesi vēl vienu velna ražojumu … Kā tu, Rudais, vari zināt, cik daudz posta un grēka ..,

—   Aizveries, Gutalīn, — es stingri saku. — Dzer un priecājies, ka es dzīvs atgriezos. Veči, iedzeram par veiksmi!

Malks par veiksmi labi iet pie dūšas. Gutalīns pavisam saskābis — sēž un raud, asaras tek no acīm kā ūdens no krāna. Nekas, nekas, es viņu pazīstu. Tā viņam ir tāda stadija, kad viņš izplūst asarās un sprediķo, ka Zona ir sātana darbs, ar ko kārdināt cilvēkus, no Zonas neko nedrīkst nest ārā, bet, ja kas jau iznests, tas jāatdod atpakaļ un jādzīvo tā, it kā Zonas nemaz nebūtu. Sak, atdod velnam to, kas tam pienākas. Es viņu, Gutalīnu, mīlu. Es vispār mīlu savādniekus. Kad viņam ir nauda, viņš bez kaulēšanās uzpērk laupījumu no jebkura, kas pārdod, bet vēlāk nakti stiepj to atpakaļ Zonā un tur ierok… >Ak kungs, nu gan kauc! Nekas, gan jau pāries.

—   Ko nozīmē — pilns «māneklis»? — Diks vaicā. — Zinu, kas ir vienkārši «māneklis», bet kāds ir pilns? Pirmo reizi dzirdu.

Es viņam paskaidroju, viņš papurina galvu, nočāpstina lūpas.

—   Jā, tas ir interesanti, kaut kas jauns. Ar kuru kopā tu gāji? Ar krievu?

—   Jā, — es atbildu. — Ar Kirilu un Tenderu, mūsu laborantu.

—   Droši vien nomocījies ar viņiem…

—   Nekā tamlīdzīga. Puiši turējās gods godam. It sevišķi Kirils. Dzimis stalkers. Ja viņam būtu lielāka pieredze un nebūtu bērnišķās steigas, es kopā ar viņu katru dienu ietu Zonā.

—   Un katru nakti? — viņš vaicā ar dzērāja smiekliņu.

—   Izbeidzi Joki paliek joki…

—   Zinu, zinu, — Diks saka. — Joki paliek joki, bet par tādiem var arī norauties. Uzskati, ka esmu tev parādā divas pļaukas…