Nenorunātās tikšanās

Un tūlīt jau arī viņam aiz muguras divas zilās ķiveres ir klāt kā sauktas — ķepas jau uz revolvera maksts, acis nav redzamas, vienīgi žokļi kustas zem ķiveres. Kur viņi Kanādā tādus rauj? Par vaisliniekiem mums atsūtīti, vai? Dienā es no patruļām vispār nebaidos, bet mani izkratīt šie kruķi var, un pašbrīd tas būtu absolūti nevajadzīgi.

—   Vai tad jūs mani saucāt, kaptein? — es prasu. — Jūs lāču kaut kādu stalkeru…

—   Un tu tātad vairs neesi stalkers?

—   Tikko ar jūsu žēlastību biju atsēdējis, tā atmetu, — es viņam saku. — Izbeidzu šo lietu. Paldies, kaptein, ka toreiz atvērāt man acis. Ja ne jūs …

—   Ko darīji piezonā?

—   Kā — ko? Es tur strādāju. Jau divus gadus.

Un, lai beigtu šo nepatīkamo sarunu, izvelku savu ap- liccibu un parādu kapteinim Kvoterbladam. Viņš paņem manu grāmatiņu, pašķirsta, katru lappusīti, katru zīmogu gandrīz vai aposta, tīri vai aplaiza. Atdod man grāmatiņu, pats apmierināts, acis iedegušās, seja pat pietvīkusi.

—   Atvaino, Suliart, — viņš saka. — To gan negaidīju. Tātad mani padomi nav bijuši velti. Jā, nav ko teikt, tas ir jauki. Ja gribi — tici, negribi — netici, bet es jau toreiz domāju, ka no tevis var vēl iznākt lietaskoks. Nemaz nepieļāvu domu, ka tāds puisis kā tu …

Nu šis tik fleitē, nu tik leijerē. Tā, tā, es domāju, esmu izārstējis vēl vienu melanholiķi, bet pats, protams, klausos, acis kautrīgi nolaidis, piebalsoju, noplātu rokas un ar kāju mulsi urķēju ietvi. Gorillas aiz kapteiņa muguras paklausās, paklausās, tad viņiem acīmredzot uznāk vēmiens; skatos — jau čāpo prom uz turieni, kur jautrāk. Bet kapteinis izklāsta man perspektīvas: sak, mācīšanās — gaisma, nemācīšanās — elles tumsa, dievs kungs godīgu darbu mīl un novērtē — vārdu sakot, viņš velk šo iedvesmojošo meldiņu, ar kuru mācītājs ķurķī mūs indēja katru svētdienu. Bet man gribas iedzert — nemaz nav vairs pacietības klausīties. Nekas, Red, domāju, arī to tu, brālīt, izturēsi. Vajag, Red, pacieties! Ilgi viņš tādu tempu neizturēs, sāk jau aptrūkt elpas … Te, par laimi, viena no patruļmašīnām sāk signalizēt. Kapteinis Kvoterblads atskatās, pikti nokrekšķinās un pastiepj man roku.

—   Nu labi, — viņš saka. — Priecājos ar tevi iepazīties, godīgais cilvēk Šuhart. Labprāt kopā ar tevi paceltu kausu par godu šim notikumam. Stipros dzērienus, tiesa gan, es nedrīkstu, ārsti neļauj, bet aliņu es iedzertu ar tevi. Taču, kā pats redzi, — dienests! Nu, mēs vēl redzēsimies!

Lai dievs novērš, es domāju. Roku gan viņam paspiežu, atkal pietvīkstu un ar kāju urķēju ietvi — daru visu, kā viņam gribas. Beidzot viņš aiziet, un es kā bulta šaujos uz «Boržču».

Sajā laikā te ir tukšs un kluss. Ernests stāv aiz letes, slauka glāzes un laiku pa laikam paskatās tajās pret gaisinu. Apbrīnojami: lai kad tu ierodies, šie bārmeņi mūžīgi slauka glāzes, it kā no tā būtu atkarīgs viņu dvēseles glābiņš. Tā viņš tur darbosies visu dienu — paņem pokālu, samiedz acis, paskatās pret gaismu, uzpūš elpu un ņemas berzēt; patrin, patrin, alka! paskatās, šoreiz no apakšas, un atkal trin…

—   Sveiks, Erni! — es uzsaucu. — Pietiks mocīt glāzi, tā jau vari izberzēt caurumu!

Viņš paskatās uz mani caur pokālu, noburkšķ kaut ko nesaprotamu kā vēderrunātājs un, lieki vārdus netērēdams, ielej man mēriņu sīvā. Uzraušos uz taburetes, noriju malku, samiedzu acis, nopurinu galvu un atkal noriju Ledusskapis klašķinādams mlurrā, no mūzikas automāta skan klusa čīgāšana, Ernests sēkdams uzpūš kārtējam pokālam — viss klusu un labi… Es izdzeru, nolieku pokālu uz letes, un Ernests nekavējoties ielej man vēl vienu mēriņu dzidrā dzēriena.

—   Nu, vai kļuva vieglāk? — viņš noburkšķ. — Vai spriegums atlaidies, stalker?

—   Trin vien savas glāzes, trin. Zini, viens trinējs tā izsauca ļauno garu. Un pēc tam dzīvoja kā niere taukos.

—   Kas tas tāds bija? — Erni neticīgi prasa.

—   Te dzīvoja viens tāds bārmenis. Pirms tevis, — es atbildu.

—   Nu un tad?

—   Nekas. Kā tu domā, kāpēc notika citplanētiešu Apciemojums? Viņš berzēja, berzēja … Kā tu domā, kas mūs ir apciemojis?

—   Tu esi muldoņa, — Ernests atzinīgi saka.

Viņš iziet virtuvē un atgriežas ar šķīvi, kurā atnesis man ceptus cīsiņus. Šķīvi noliek man priekšā, piebīda ket- čupu, bet pats atkal ķeras pie pokāliem. Ernests savu darbu prot. Viņam ir ictrenčta acs, viņš uzreiz redz, ka stalkers nāk no Zonas, ka peļņa būs, un Ernests zina, kas stalkeram pēc Zonas vajadzīgs. Savs cilvēks Erni! Labdaris.