Nenorunātās tikšanās

Vārdu sakot, tikko izbraucam no Zonas, kad ar visu «galošu» mūs iedzen attīrīšanas ietaisē vai, runājot zinātnieku valodā, sanitārajā angārā. Tur mūs mazgā trīs vārītos ūdeņos un trīs sārmos, ar kaut ko apstaro, ar kaut ko apkaisa un atkal mazgā, pēc tam nosausina un saka: «Veči, tagad varat iet droši!» Tenders un Kirils aizvelk «mānekli». Saskrien ļaudis skatīties — pūlim nevar ne cauri tikt, un zīmīgi, ka visi tikai blenž un skaļi pauž savu sajūsmu, bet neatrodas neviena drosminieka, kas nogurušajiem vīriem mestos talkā un palīdzētu stiept… Labi, tas neattiecas uz mani. Tagad uz mani nekas neattiecas …

Norauju specapģērbu un nosviežu to tieši uz grīdas — gan tas mūdzis seržants pievāks —, bet pats dodos uz dušu, jo esmu nosvīdis slapjš no galvas līdz kājām. Ieslēdzos kabīnē, izvelku blašķi, atskrūvēju korķi un piesūcos pie kakliņa kā blakts. Sēžu uz lāviņas, kājas vieglas, galva tukša, riju sīvo kā ūdeni. Dzīvs. Zona mani ir palaidusi. Šoreiz palaidusi, neliete. Draņķe. Riebekle. Esmu dzīvs. Iesācējiem to nekad nesaprast. To nesaprast nevienam, tikai stalkeram. Pār vaigiem man tek asaras — pats nezinu, vai nu no sīvā, vai tāpat. Izsūcu blašķi sausu — pats slapjš kā no ūdens izvilkts, blašķe sausa. Viena — pēdējā — malciņa, protams, pietrūka. Labi, to vēl pagūšu. Tagad vēl visu pagūšu. Dzīvs, esmu dzīvs. Aizpīpēju cigareti un sēžu. Jūtu, ka saspringums atslābst. Ienāk prātā prēmija. Tas pie mums, institūtā, ir lieliski nokārtots. Ej kaut vai tūlīt un saņem aploksni. Varbūt atnes pat šurp, uz dušām.

Sāku pamazām izģērbties. Noņemu pulksteni un skatos — ak dievs! — Zonā mēs esam bijuši piecas stundas un vēl kādas minūtes. Piecas stundas… Jā, Zonā laiks neeksistē. Bet, ja labi padomā, ko stalkeram nozīmē piecas stundas? Nospļauties un izberzēt. Vai divpadsmit stundas negribi? Divas diennaktis negribi? Ja pa nakti neesi paguvis, veselu dienu vari gulēt Zonā, snuķi zemē iedūris, un pat neskaiti vairs lūgšanas, drīzāk gan murgo un pats nesaproti, vai esi dzīvs vai miris… bet otrā naktī, darāmo padarījis, ar gūto laupījumu nonāc kordonā, un tur tevi sagaida patruļas ložmetējnieki, kruķi, viņi taču neieredz tevi, viņiem nav nekādas patikas tevi arestēt, viņi baidās no tevis kā no nāves, jo tu vari būt baciļu pilns, viņi grib tevi nokniebt, un viņu rokās ir visi trumpji — ej nu vēlāk pierādi,ka tev trāpīts nelikumīgi… Tātad atkal iedur degunu zemē, skaiti lūgšanas līdz rīta gaismai un atkal līdz tumsai, bet laupījums guļ tev līdzās, un tu pat nezini, vai tas guļ tāpat vien vai arī pamazām saēd tavus audus. Var iznākt arī kā kaulainajam Ishakam — rītausmā tas iestrēdza atklātā vietā, nomaldījās no ceļa un nokļuva kā spīlēs starp diviem grāvjiem — ne vairs pa labi, ne pa kreisi. Divas stundas uz viņu šāva, nevarēja trāpīt. Divas stundas viņš izlikās par beigtu. Beidzot kruķi noticēja un, paldies dievam, aizgāja. Pēc tam es viņu sastapu — un vairs nepazinu: beigts cilvēks.

Notraušu asaras un atgriežu krānus. Ilgi mazgājos. Ar karstu, ar aukstu un atkal ar karstu. Izlietoju visu ziepju gabaliņu. Tad man apnīk šī nodarbošanās. Izslēdzu dušu un dzirdu, ka pa durvīm kāds bungo, bet Kirils līksmi klaigā:

—   Ei, stalker, nāc ārā! Te ož pēc monētām!

Monētas man patīk. Atveru durvis — aiz tām stāv Kirils — kails, vienās apakšbiksītēs, jautrā omā, no melanholijas ne smakas — un pastiepj man aploksni.

—   Saņem! Tas no pateicīgās cilvēces.

—   Uzšķaudu tai tavai cilvēcei! Cik te ir?

—   Par drosmīgu izturēšanos bīstamos apstākļos izņēmuma kārtā tiek piešķirtas divas algas!

Jā, tā var dzīvot. Ja man te par katru «mānekli» maksātu tādu prēmiju, sen būtu pasūtījis Ernestu divas mājas tālāk.

—   Nu, vai esi apmierināts? — vaicā Kirils, pats starodams, mute līdz ausīm.

—   Tā nekas. Bet tu?

Viņš nesaka ne vārda. Apkampj mani ap kaklu, pierauj klāt, piespiež pie savām sviedriem klātajām krūtīm, atkal atgrūž un nozūd blakus kabīnē.

—        Ei! — saucu viņam no muguras. — Ko Tenders? Droši vien mazgā apakšbikses, vai ne?

—        Nē, nē! Tenderu apsēduši korespondenti, ja tu redzētu, cik svarīgs viņš tagad izskatās … Ļoti kompetenti viņš tiem visu izklāsta …

—   Kā viņš izklāsta?

—   Kompetenti.

—        Labi, ser. Nākamreiz paķeršu lidzi vārdnīcu. — Te pēkšņi saņemu kā strāvas triecienu. — Pag, Kiril. Iznāc ārā pie manis.

—   Bet es esmu pliks, — atskan no kabīnes.

—   Nāc tik ārā, neesmu jau sievišķis!

Labi, viņš iznāk arī. Saņemu viņu aiz pleciem un pagriežu ar muguru pret sevi. Nē. Man ir tikai izlicies. Alugura tīra. Redzamas vienīgi atdzisušu sviedru straumīšu pēdas.

—   Ko tev vajag no manas muguras? — viņš vaicā.

Iebelžu viņam pa kailajiem sāniem, ienirstu atpakaļ

dušas telpā un ieslēdzos. Nervi, nervi, velns parāvis! Tur, Zonā, rādījās, te atkal rādās… Pie velna visu! Šodien piedzeršos kā lops. Derētu Ričardu apšmaukt, nudien nenāktu par ļaunu. Tas, draņķis, gan spēlē… Nav nevienas kārts, ar ko viņu paņemt. Esmu jau mēģinājis gan slepus kārtis samainīt, gan zem galda izdarīties, gan visādi citādi..,