Nenorunātās tikšanās

Apēdis cīsiņus, aizpīpēju un sāku rēķināt, cik Ernests no mums, stalkeriem, nopelna. Es nezinu, kādas cenas Zonas laupījumam ir Eiropa, tomēr pa ausu galam esmu dzirdējis, ka «māneklis», piemēram, ejot gandriz vai par divarpus tūkstošiem, bet Erni dod mums tikai četrsimt. «Baterijas» tur inaksā ne mazāk par simtu, bet mēs saņemam labi ja divdesmit. Droši vien arī viss pārējais tādā pašā garā. Tiesa gan, mantas nogādāšana uz Eiropu droši vien maksā naudu. Vienam žūksni, otram žūksni, priekšnieki un pārsūtīšanas punkti ari prasa savu tiesu … Vispār, ja padomā, Ernests tik daudz nemaz neplēš, procentus piecpadsmit, divdesmit, ne vairāk, bet, ja iekrīt, desmit gadi katorgā viņam nodrošināti…

Te manas labdabīgās pārdomas pārtrauc kāds laipns tips. Es pat nedzirdēju, kā viņš ienāca, izaug kā no zemes man pie labā elkoņa un prasa:

—   Atļausiet?

—   Apžēliņ, kas par jautājumu! Lūdzu!

Tāds maziņš un vājiņš cilvēciņš ar smailu deguntiņu un taurenīti pie kakla. Viņa fizionomija man šķiet tā kā pazīstama, esmu to jau kaut kur redzējis, bet neatceros — kur. Viņš uztraušas uz taburetes man blakus un saka Ernestam:

—   Burbonu, lūdzu! — Un tūlīt man: — Piedodiet, es laikam jūs pazīstu. Jūs strādājat Starptautiskajā institūtā, vai ne?

—   Jā. Bet jūs?

Mazais vīriņš veikli izrauj, no kabatiņas vizītkarti un noliek man priekšā. Uzmetu acis: «Aloizs Makno, Emigrācijas biroja pilnvarotais aģents.» Nu protams, es viņu pazīstu. Piesienas cilvēkiem, pūlas pierunāt, lai tie atstāj pilsētu. Kaut kam tas laikam ļoti vajadzīgs, lai mēs visi aizbrauktu. Mums Hārmontā jau tā ir palikusi tikai labi ja puse no agrākā iedzīvotāju skaita, bet šiem vajag pilsētu no mums iztīrīt pavisam. Ar elkoni atstumju kartīti un saku:

—   Nē, pateicos. Neinteresējos. Ziniet, es sapņoju nomirt dzimtenē.

—   Kāpēc? — tips dzīvi jautā. — Piedodiet par uzmācību, bet kas jūs šeit piesaista?

Tā jau nu es šim teikšu, kas mani te saista!

—   Nu bet kā citādi! Saldās bērnības atmiņas. Pirmais skūpsts pilsētas parkā. Mammīte, papucītis. Kā es pirmo reizi iereibis te šajā bārā sakāvos. Dārgais un neaizmirstamais policijas iecirknis… — Te es izvelku no kabatas saņurcītu mutautiņu un piespiežu pie acīm. — Nē, no šejienes prom neparko!

Viņš pasmejas, ielaiza savu burbonu un domīgi saka:

—   Es jūs, hārmontiešus, nekādi nespēju saprast. Dzīve pilsēta ir grūta. Vara pieder militārām organizācijām. Apgāde bēdīga. Blakus Zona, dzīvojat kā uz pulvermucas. Jebkurā mirkli var izcelties kāda epidēmija vai vēl kas sliktāks … Es vēl saprastu vecišus. Viņiem grūti pamest ierasto vietu. Bet jūs . .. Cik jums gadu? Divdesmit divi — divdesmit trīs, ne vairāk… Saprotiet, mūsu Birojs ir labdarības organizācija, nekādu savtīgu nolūku mums nav. Gluži vienkārši gribam, lai cilvēki 110 šīs velnu apsēstās vietas aizietu un iesaistītos īstajā dzīvē. Mēs taču garantējam jums pārcelšanās izdevumu atmaksu, jaunajā vietā palīdzam iekārtoties darbā… jaunajiem — tādiem kā jūs — nodrošinām iespēju mācīties … Nē, es nesaprotu!

—   Vai tad neviens nevēlas aizbraukt? — es gribu zināt.

—   Nē, nevarētu teikt, ka nqviens… Daži ir ar mieru, it sevišķi ģimenes cilvēki. Bet jaunieši, vecīši… Kas jūs te saista? Tas taču ir ūķis, province …

Nu es vairs neizturu, atbāžu viņam pretī:

—   Makno kungs! Pareizi! Mūsu pilsētiņa ir ūķis. Vienmēr tāds bijis un arī tagad ir ūķis. Tikai ar to starpību, ka tagad tas ir caurums uz nākotni. Caur šo lūku mūsu draņķīgajā pasaulē sasūknēsim kaut ko tādu, ka viss pārvērtīsies. Dzīve kļūs pavisam citāda — pareiza, ikvienam būs viss, kas viņam vajadzīgs. Te nu jums ir ūķis, caurums! Pa šo caurumu mums ienāk zināšanas, bet, kad būs zināšanas, mēs visus gan bagātus padarīsim, gan aizlidosim pie zvaigznēm, nokļūsim visur, kur vien sirds vēlēsies. Re, kāds mums te ir tas caurums …

Es apraujos, jo pamanu, ka Ernests skatās uz mani ar milzīgu izbrīnu, un man kļūst neērti. Vispār nemēdzu atkārtot svešus vārdus, pat ja tie ir patīkami. Vēl jo vairāk tāpēc ne, ka man tas iznāk kaut kā nedabiski. Kad runā Kirils, tu, cilvēks, vari aizrautīgi klausīties, pat muti piemirsti aizvērt. Es it kā izklāstu to pašu, bet izklausās citādi. Varbūt tāpēc, ka Kirils nekad nav Ernestam zem letes pabāzis laupijumu. Nu labi…

Te Ernests atjēdzas un steigšus ielej man uzreiz pusotru mēriņu: sak, atjēdzies, puis, kas ar tevi šodien noticis? Bet smaildegunis Makno kungs ielaiza savu burbonu un saka:

—   Jā, protams … Mūžīgie akumulatori, «Zilās brīnumzāles»… Vai tiešām ticat, ka tā būs, kā jūs teicāt?

—   Tā nu gan nebūs jūsu darišana, kam patiesībā ticu. To es teicu par pilsētu. Par sevi varu teikt: ko es tur pie jums, Eiropā, vēl neesmu redzējis? Vai jūsu garlaicību? Dienu raujies, vakarā skaties televizoru…

—   Nu kāpēc katrā ziņā Eiropa? …

—   Visur viens un tas pats, bet Antarktīdā plus pie visa vēl aukstums.