Nenorunātās tikšanās

—   Kiril! — es saucu. — Vai uz «Boržču» šodien nāksi?

—        Nevis uz «Boržču», bet gan «Boršču», cik reižu tev jāsaka …

—        Izbeidz! Stāv rakstīts «Boržčs». Tu mani neregulē. Nu — nāksi vai ne? Vajadzētu Ričardu apšmaukt…

—       Nezinu gan, Red. Tu jau esi vienkāršs cilvēks un nesaproti, ko mēs šodien esam pārveduši mājās …

—  Vai tu pats saproti?

—        Es, jāatzīst, arī nesaprotu. Tiesa kas tiesa. Bet ta gad, pirmkārt, ir skaidrs, kādai vajadzībai šie «mānekļi» noderējuši, un, otrkārt, ja viena mana ideja izies cauri… Uzrakstīšu rakstu un veltīšu personiski tev: ar godbijību un pateicību veltīju Redrikam Suhartam, goda stalkeram.

—        Tad jau mani iespundēs uz diviem gadiem, — es iebilstu.

—   Toties tu ieiesi zinātnē. So verķi nosauks tavā vārdā — «Suharta kārba». Vai labi skan?

Kamēr mēs tā kulstām mēles, es saģērbjos. Tukšo blašķi iebāžu kabatā, pārskaitu monētas un dodos ārā.

—   Laimīgu palikšanu, tu, grūtais cilvēk…

Viņš neatsaucas — kabīnē skan spēcīgi ūdens plunkšķi un skalošanās.

Skatos — gaitenī stāv pats Tendera kungs, sasarcis un uzpūties kā tītars. Ap viņu drūzmējas cilvēki — gan institūta darbinieki, gan korespondenti, pat pāris seržantu ielīduši (tikko no pusdienām, vēl baksta zobus), bet Tenders tarkšķ vienā tarkšķēšanā: «Mūsu rīcībā esošā tehnika dod gandrīz simtprocentīgu garantiju labiem panākumiem un drošībai…» Te viņš ierauga mani un mazliet apraujas, pieklusina balsi, pasmaida un pamāj ar rociņu. Jālaižas lapās, nodomāju un laužos uz priekšu, tomēr nepa- gūstu. Dzirdu — aiz muguras jau rīb soji.

—   Suharta kungsl Suharta kungs! Lūdzu, pāris vārdu par garāžu!

—   Komentāru man nav, — es atbildu un metos skriet. Taču no viņiem tik viegli nevar atkratīties: viens ar mikrofonu rikšo labajā, bet otrs ar fotoaparātu kreisajā pusē.

—   Vai garāžā pamanījāt kaut ko neparastu? Lūdzu, burtiski, pāris vārdos!

—   Man nav komentāru! — atkārtoju un pūlos turēties ar pakausi pret objektīvu. — Garāža kā jau garāža…

—   Pateicos. Kādas ir jūsu domas par turboplatformām?

—   Vislabākās, — atbildu, bet pats uzņemu kursu tieši uz tualetes durvīm.

—   Ko jūs domājat par citplanētiešu Apmeklējuma mērķi?

—   Pajautājiet zinātniekiem, — saku un pats — viens divi! — aizcērtu durvis.

Klausos — aiz tām kāds skrabinās. Dodu viņiem padomu:

—   Es jums sirsnīgi iesaku: pajautājiet Tendera kungam, kāpēc viņam deguns kā tomāts. Viņš par to kautrīgi klusē, bet tas bija mūsu visinteresantākais piedzīvojums.

Kā viņi lēkšo pa gaiteni! Kā zirgi, goda vārds. Brītiņu nogaidu — klusums. Pabāžu galvu pa durvīm — neviena nav. Nu svilpodams soļoju prom. Nokāpju caurlaižu telpā, uzrādu lamzakam savu papīru, skatos, šis man atdod godu. Tātad dienas varonim.

—   Brīvi, seržant, — es saku. — Esmu ar jums apmierināts.

Viņš atņirdz zobus, it kā būtu viņam pateicis nez kādus glaimus.

—   Tu, Rudais, esi ziķeris, — seržants saka. — Es lepojos, ka pazīstu tevi.

—   Labi, bet vai tev būs savā Zviedrijā meitenēm ko pastāstīt?

—   Tu vēl prasi! Viņas man kusīs kā sveces.

Nē, viņš ir puisis uz goda. Atklāti sakot, man tādi gari sārtvaidži nepatīk, taču meičas viņu dēļ kļūst kā bez prāta, lai gan jājautā: kāpēc? Būtība taču nav augumā… Soļoju pa ielu un pārdomāju, kur slēpjas būtība. Saulīte spīd, neredz neviena cilvēka. Un pēkšņi man sagribas tūlīt satikt Gutu. Tāpat vien. Paskatīties uz viņu, paturēt viņas roku. Pēc Zonas cilvēkam nekas cits arī neatliek kā paturēt meitenes roku. It sevišķi, kad atceries visas ļaužu valodas par stalkeru bērniem — kādi viņi dzimst… Ko nu tagad runāt par Gutu, man vispirms vajadzīga vismaz pudele sīvā, stiprā dzēriena.

Paeju garām automobiļu stāvvietai, un turpat jau atrodas arī kordons. Divas patruļmašīnas stāv visā savā godībā — platas, dzeltenas, ar prožektoriem un ložmetējiem, kruķi šiverē, protams, zilām ķiverēm galvā — aizņēmuši visu ielu, nevar ne garām paspraukties. Es eju, acis nolaidis, man tagad labāk uz viņiem neskatīties, dienā man labāk neskatīties uz viņiem vispār: ir divi trīs tipiņi, kurus baidos pazīt, iznāks liels skandāls, ja es viņus pazīšu. Goda vārds, viņiem ir laimējies, ka Kirils mani ievilināja institūtā, toreiz es viņus, riebekļus, meklēju, būtu piesitis, nemaz neraustītos …

Sāniski, ar plecu pa priekšu, izspraucos cauri šim pūlim, būtu jau gandrīz ticis ārā no tā, kad pēkšņi dzirdu: «Ei, stalker!» Nu, tas neattiecas uz mani, eju vien tālāk, velku cigareti ārā no paciņas. No mugurpuses kāds piesteidzas pie manis un satver aiz piedurknes. Es šo roku nokratu un puspagriezies tā mīlīgi un laipni jautāju:

—   Mister, kāda velna pēc tu man pieāķējies?

—   Pagaidi, stalker, — šis saka. — Divi jautājumi.

Paceļu acis uz viņu — kapteinis Kvoterblads. Vecs paziņa. Pavisam sažuvis, tāds dzeltenīgs.

—   A, vēlu veselību, kapteini! — es saku. — Kā jūsu aknas?

—   Tu, stalker, neapvārdo man zobus, — viņš nikni atcērt un ieurbjas manī ar acīm. — Tu labāk pasaki — kāpēc tūlīt neapstājies, kad tevi sauc?