Nenorunātās tikšanās

—   Kas tas varētu būt? — Strokuļevs vaicāja.

Neviens neatbildēja. Tad Nikolajs teica:

—   Tas nebija bumbvedējs. Nu vismaz reaktīvais ne.

Majors Pjoriškins pacēla roku.

—   Ieklausieties! Vai neviens neko nedzird?

Mēs apklusām un sasprindzinājām dzirdi. Miglā pavisam skaidri atkal atskanēja vaids.

—    Tā, — majors Pjoriškins apņēmīgi teica, — tur kāds ir. Mums tas jāatrod. Vai maz kas var atgadīties… Pagaidiet!

Viņš pieskrēja pie mašīnas un atgriezās ar karabīni. Noklakšķināja aizslēgu un paņēma šauteni padusē.

—    Grupa, klausīt manu komandu! — viņš pavēlēja. — Seržant Vasečkin!

—   Klausos!

—    Palieciet te uz vietas! Major Kuzņecov, kapteini Ginzburg, vecākais leitnant Strokuļev, pa labi ķēdē, marš!

Mēs nostājāmies trīs četru metru atstatumā cits no cita un devāmies izlūkgājienā. Pēc mirkļa Strokuļevs sauca:

—   Atradu! Kabatas lukturīti atradu … Tik tikko deg!

—   Uz priekšu! — majors pavēlēja.

Es pagāju vēl dažus soļus un gandrīz uzminu virsū cilvēkam. Viņš gulēja uz mutes, plati izpletis kājas un pinkaino, nesukāto galvu ieslēpis netīras un izģindušas labās rokas elkoņa liekumā. Kreisā bija izstiepta uz priekšu, saskrāpētie pirksti ierakušies šķembās. Es vēl nekad mūsu apvidū nebiju redzējis tik savādi ģērbušos cilvēku. Viņam bija flaneļa slēpošanas bikses, nomītas čības basās kājās, bet mugurā tīkliņkrekls bez piedurknēm. Un cilvēks tā ģērbies rudenī Tālajos Austrumos divdesmit kilometru no tuvākās apdzīvo'ās vietas!

Apjukuši un izbrīnīti stāvējām pie viņa, pēc tam majors atdeva Koļam karabīni, notupās un uzmanīgi pieskārās nepazīstamajam pie kailā pleca. Svešais leni pacēla galvu. Mēs ieraudzījām ārkārtīgi noliesējušu, ar bieziem, melniem sariem apaugušu seju, sausas, sasprēgājušas lūpas, duļķaini pelēkas acis — pareizāk sakot, vienu, jo otra palika cieši aizvērta.

—   Dzert… — svešais vārgā balsī nočukstēja. — Tikai malciņu ūdens … un tūlīt atpakaļ…

Viņš atkal nolaida galvu uz rokas.

Mēs aizstiepām viņu pie mašīnas — viņš nelikās smags, taču izrādīja vāju, bet acīm redzamu pretestību. Pudelē vēl bija palicis mazliet konjaka. Ginzburgs ielēja krūzē ūdeni un konjaku un pielika trauku svešajam pie lūpām. Ja jūs redzētu, kā viņš dzēra! Viņš iztukšoja visas mūsu blašķes un droši vien būtu dzēris vēl, taču vairāk ūdens mums nebija. Kamēr mēs noņēmāmies ar nepazīstamo, Miša staigāja ap mašīnu un laiku pa laikam bažīgi palūkojās debesīs. Viņš izskatījās visai apmierināts, kad beidzot bijām novietojuši savu atradumu uz pakaļējā sēdekļa, kaut kā iespraukušies mašīnā paši un majors pavēlēja:

—   Brauc!

—   Man jātiek atpakaļ, — svešais murmināja. — Laidiet mani atpakaļ, es taču neko neuzzināju …

—   Par ko? — es jautāju.

Svešais neatbildēja un nokāra galvu uz krūtim.

Bija jau pavisam satumsis un kļuvis aukstāks. Mēs uzsedzām svešiniekam savus šineļus un teltenes, taču viņš trīcēja no saltuma un laiku pa laikam te tikko dzirdami, te skaļi un griezīgi izkliedza nesaprotamus vārdus. Acīmredzot viņam sākās drudzis, no viņa plūda tāds karstums kā no krāsns.

So braucienu neaizmirsīšu nekad. Visapkārt melna tumsa, mašīnas prožektoru gaisma ar grūtībām šķeļ miglu. Gaziks lēni kustas uz priekšu, motors grūtsirdīgi un draudoši gaudo. Uz priekšējiem sēdekļiem saspiedušies Ginzburgs, Strokuļevs un šoferis, kas krampjaini tur stūri, visi trīs sakumpuši, sarāvušies no aukstuma un mitruma. Uz pakaļējā sēdekļa Pjoriškins un es, bet starp mums no aukstuma trīcošais svešinieks, ievīstīts šineļos un čaukstošajās teltenēs. Viņš kaut ko murmina un šad tad iekliedzas, reizēm mēģina atbrīvot rokas, bet mēs ar majoru viņu turam cieši. Es pieliecos pie viņa, pūlēdamies saprast, ko viņš saka. Svešais runā pavisam dīvaini:

—   Nevajag… Jūs taču redzat, es stāvu uz divām kā jām, tāpat kā jūsu… Nevajag ar mani tā.., Neaiztieciet mani! Es negribu aiziet, es vēl nezinu pašu galveno… Es nevaru atgriezties, iekams neesmu uzzinājis.,, Man nepieciešams tikai malciņš ūdens. Un es palikšu.,, kaut vai uz visiem laikiem, kaut uz tūkstoš gadiem,,, kā tas, tunelī… Neizmetiet mani ārā!

Es klausos, elpu aizturējis, baidīdamies kaut vārdu palaist gar ausīm. Kas viņš ir? Vājprātīgais? Noziedznieks'5 Diversants? Kā viņš nokļuvis lavas laukā? Acīmredzot viņš lūdza, lai viņu neizmet laukā. Bet viņu tomēr izmeta. Kas? No kurienes? Viņš čukst dedzīgi un pārliecinoši:

—   Labi… Man nevajag ūdeni… Esmu ar mieru pat… Kā vēlaties… pa pilienam.,. Izbarojiet mani saviem koijotiem… pūķim, vienalga, kam, tikai sākumā aizvediet pie saimniekiem… Cilvēks ar cilvēku vienmēr atrod kopīgu valodu.

Drīz mēs bijām nobraukuši ieplakā. Lavas lauks beidzās, un mašīna sāka rāpties plakankalnē. Mums laimējās uzreiz uziet stigu. Un tomēr, ja nebūtu šī svešinieka, mēs droši vien pārnakšņotu mežā. Miša teica, ka ne par ko nevar būt drošs. Taču Pjoriškins bija nelokāms.

—   Mēs vedam slimu cilvēku. Nezinām, kas viņš ir. Un ja nu viņš naktī nomirst? Un ja viņš var paziņot kaut ko svarīgu? Neizrunājieties! Uz priekšu!