Nenorunātās tikšanās

Es sēdēju teltī un smēķēju, gaidīdams, kamēr noskalosies lauskas, kas bija ieliktas mazgājamā bļodā un iegremdētas upē… Saule, šķiet, atradās tieši zenītā, lai gan pulkstenis rādija trešo stundu pēcpusdienā. Džamils strā- daja pakalna virsotnē — tur vējā uzvirpuļoja lesa putekļi un laiku pa laikam pavīdēja strādnieku baltās voi- loka cepures. Šņāca prīmuss, vārījās griķu biezputra. Gaiss bija smacīgs, tveicīgi karsts un putekļiem piesātināts. Smēķēju un prātoju, kādi iemesli būtu varējuši aizkavēt Lozovski Pcndžikentā par veselām sešām stundām. Mums izbeidzās petroleja, bija palikušas vairs tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Būtu ļoti nepatīkami, ja Lozovskis šodien neatbrauktu. Izdomājis kārtējo iemeslu (Lozovskis, teiksim, nolēmis piezvanīt uz Maskavu), es piecēlos, izstaipījos un tad pirmoreiz ieraudzīju Svešo.

Nespodri melns, prāva suņa lielumā — viņš nekustīgi stāvēja telts ieejas priekšā, izskatīdamies līdzīgs milzīgam zirneklim. Viņam bija apaļš, plakans ķermenis — kā pulkstenim — un posmainas kājas. Sīkāk aprakstīt viņu nespēju. Biju pārāk apstulbis un pārsteigts. Pēc mirkļa viņš sazvalstījās un sāka virzīties tieši uz manu pusi. Es apjucis blenzu, kā viņš lēni cilā kājas, atstādams putekļos caurumotas pēdas, — ķēmīgs siluets uz saules apspīdēto sabirzušo, dzelteno mālu fona.

Iegaumējiet — man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis no kosmosa. Es to uzskatīju par kādu nezināmu dzīvnieku, un tas — mēms un bezacains — tuvojas man, dīvaini izlocīdams kājas. Sāku kāpties atpakaļ. Tajā pašā mirklī atskanēja pakluss knikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša gaisma, tik spilgta, ka neviļus aizmiedzu acis; kad tās atkal atvēru, starp sarkaniem izplūdušiem plankumiem redzēju viņu soli sev tuvāk, jau telts ēnā. «Ak dievs!…» es nomurmināju. Viņš stāvēja, noliecies pār mūsu produktu kasti, un, šķiet, rakņājās tajā ar divāin priekšējām kājām. Saulē paspīdēja un acumirklī kaut kur nozuda konservu kārba. Pēc tam «zirneklis» sāniski atvirzījās malā un nozuda no manām acīm. Tūlīt apklusa prīmusa sīkšana, atskanēja metāliska šķindoņa.

Nezinu, ko manā vietā būtu darījis cilvēks ar veselu saprātu. Es nebiju spējīgs saprātīgi spriest. Atceros, ka ieaurojos pilnā rīklē, vai nu gribēdams nobaidīt «zirnekli», vai arī vēlēdamies iedrošināt pats sevi, pāris lēcienos biju ārā no telts un, paskrējis dažus soļus sāņus, aizelsies apstājos. Te viss bija tāpat kā agrāk. Ap mani snauda saules gaismas pārlietie kalni, upe urdzēdama plūda kā kausēts sudrabs, bet paugura galā vīdēja baltās voiloka cepures. Un tad es atkal ieraudzīju Svešo. Viņš aši nesās pa nogāzi, apiedams apkārt pakalnam, slīdēdams viegli un bez trokšņa, gluži kā peldēdams pa gaisu. Viņa kājas gandrīz nemaz nebija redzamas, taču es labi saskatīju dīvaino, skaidri izteikto ēnu, kas slīdēja viņam līdzās pa pelēko, cieto zāli. Tad viņš nozuda.