Nenorunātās tikšanās

Man iekoda aklais dundurs, es tam iesitu ar mitru dvieli, kuru, izrādās, biju turējis rokā. No paugura virsotnes atskanēja klaigas — Džamils ar strādniekiem nāca lejā un deva man zīmi, lai es noņemu no prīmusa biezputru un uzlieku tējkannu. Viņiem par notikušo nebija ne jausmas, un viņi apjukuši skatījās uz mani, kad es viņus sagaidīju ar dīvainu teikumu: «Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus …» Džamils vēlāk teica, ka tas esot bijis baismīgi. Es sēdēju pie telts, smēķēju un nokratīju papirosa pelnus biezputras katliņā. Acis bija šausmās ieplestas un bailīgi šaudījās uz visām pusēm. Redzot, ka vecais draugs Džamils uzskata mani par jukušu, es steidzīgi un juceklīgi ņēmos viņam izklāstīt notikušo, tādējādi ga- ligi apstiprinādams viņa aizdomas. Strādnieki no visas šīs jezgas izdarīja vienu vienīgu secinājumu: tējas nav un nebūs. Vilušies viņi klusēdami paēda atdzisušo biezputru un aizgāja savā teltī spēlēt bištokutaru[1]. arī džamils paēda, mēs aizsmēķējām, un viņš vēlreiz noklausījās manu stāstījumu mierīgākos apstākļos. Mirkli padomājis, draugs paziņoja, ka es esot dabūjis vieglu saulesdūrienu un tas viss man ir tikai rādījies. Es, protams, to noliedzu: pirmkārt, saulē esmu izgājis tikai ar cepuri galvā, un, otrkārt, kur tad palicis prīmuss un konservu kārbas? Džamils atbildēja, ka savā neprātā es būtu varējis visas pazudušās mantas iemest upē. Apvainojos, tomēr mēs cēlāmies kājās un, līdz ceļiem iebriduši dzidrajā ūdenī, sākām gramstīties ar rokām pa upes gultni. Atradu Džamila pulksteni, kas bija pazudis pirms nedēļas, pēc tam mēs atgriezāmies pie teltīm un Džamils atkal iegrima domās. Bet vai es neesot sajutis savādu smaku, viņš pēkšņi vaicāja. Nē, nekādas smakas, šķiet, nebija. Bet vai es neesot pamanījis zirneklim spārnus? Nē, spārnus zirneklim es netiku manījis. Nu, bet vai es atceroties, kāds šodien datums un kura nedēļas diena? Saskaitos un atcirtu, ka šodien acīmredzot ir četrpadsmitais, bet, kura nedēļas diena, to neatceros, taču tam nav nekādas nozīmes, jo arī pats Džamils noteikti nezina ne datumu, ne dienu. Džamils atzinās, ka viņš patiešām atceras tikai gadu un mēnesi un to, ka mēs tupam velns zina kādos džungļos, kur nav ne kalendāru, ne avižu.

Pēc tam mēs izpētījām apkārtni. Nekādu pēdu, izņemot mūsu kāju jau daļēji izmīdītās bedrītes pie telts ieejas, atrast neizdevās. Toties atklājās, ka «zirneklis» aizstiepis ne tikai prīinusu un konservus, bet arī manu dienasgrāmatu, zīmuļu kastīti un maisiņu ar pašiem vērtīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem.

— Lops tāds! — Džamils apjucis izgrūda.

Pienāca vakars. Pār ieleju klājās kārtaina, balta migla, virs kalnu grēdas iedegās Skorpiona zvaigznāja spīdekļi, līdzīgi ķepai ar trim pirkstiem, bija jūtama dzestrā nakts vēja elpa. Strādnieki drīz vien aizmiga, bet mēs abi gulējām saliekamajās gultās, pārdomājām nesenējos notikumus un piepildījām telti ar smirdošiem lētu cigarešu dūmu mākoņiem. Pēc ilgas klusēšanas Džamils nedroši apvaicājās, vai es viņu neāzēju, bet tad steidzīgi piebilda, ka, pēc viņa domām, starp «zirnekļa» parādīšanos un Lo- zovska nokavēšanos noteikti jābūt kādai sakarībai. Man bija līdzīgas domas, taču es neko neteicu. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja pazudušās mantas un izteica briesmīgu hipotēzi, ka «zirneklis» bijis veikli pārģērbies zaglis. Es laidos snaudā.

Mani pamodināja dīvains troksnis, kas atgādināja spēcīgu aviācijas dzinēju rūkoņu. Kādu brīdi gulēju un ieklausījos. Nez kādēļ man kļuva savādi ap dūšu. Varbūt tāpēc, ka veselu mēnesi, kopš mēs šeit strādājam, nebiju vēl redzējis nevienu lidmašīnu. Piecēlos un pabāzu galvu ārā no telts. Bija dziļa nakts, pulkstenis rādīja otru stundu pēc pusnakts. Debess bija kā piebārstīta sīkām, saltām zvaigznēm, no kalnu galotnēm redzamas tikai neskaidras melnas ēnas. Tad pretējā nogāzē parādījās spilgtas gaismas plankums, kas slīdēja lejup, apdzisa un iedegās no jauna, bet nu jau krietnu gabalu tālāk pa labi. Rūkoņa pieauga.

—   Kas tur ir? — satraukti vaicāja Džamils, spraukdamies ārā no telts.

Tagad dūkoņa skanēja kaut kur pavisam tuvu, un pēkšņi apžilbinoša zilganbalta gaisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Pakalns izskatījās kā mirdzoša ledus gāle. Tas ilga dažus mirkļus. Tad gaisina apdzisa un rūkoņa apklusa. Pār mūsu nometni klajās melna lumsa un dziļš klusums. No strādnieku telts atskanēja pārbiedētas balsis. Tumsā Džamils kaut ko uzsauca tadžiku valodā, bija dzirdams steidzīgu soļu troksnis pa lielajiem upes oļiem. No jauna atskanēja spēcīga rūkoņa, tā pacēlās virs ielejas un, ātri apklusdama, izgaisa tālumā. Man šķita, ka esmu redzējis pavīdam tumšu, iegarenu priekšmetu, kas starp zvaigznēm aizslīd uz dienvidaustrumiem.