Nenorunātās tikšanās

Dienasgrāmata atradās uz mašīnas pakaļējā sēdekļa un nebija cietusi ne no mitruma, ne arī no saules, to klāja vienīgi putekļu kārta. Parastā piezīmju burtnīca brūnos kartona vākos līdz divām trešdaļām bija pierakstīta ar «Apīdas pils» izrakumu aprakstiem un atskaitēm par arheoloģiskās izpētes darbiem pils apkārtnē, bet dienasgrāmatas beigās divpadsmit lappusēs bija īss stāsts, kas, pēc manas dziļākās pārliecības, ir jebkura romāna un daudzu zinātnisku un filozofisku apcerējumu vērts.

Lozovskis bija rakstījis ar zīmuli, vienmēr steidzies (spriežot pēc rokraksta), un bieži vien piezīmes bija diezgan nesakarīgas. Šis tas no uzrakstītā nav saprotams, bet daudz kas no tā vieš skaidrību atsevišķās nesaprotamās notikuma detaļās, un viss Lozovska izklāsts ir ārkārtīgi interesants, it sevišķi viņa secinājumi par Svešiniekiem. Burtnīcu man — kā arheoloģiskās grupas priekšnieka vietas izpildītājam — nodeva Pendžikentas prokuratūras izmeklētājs tūlīt pēc tam, kad «Lieta par nozušanu» un tā tālāk tika pārtraukta «sakarā ar nozieguma sastāva neesamību». Pievienoju visus šos ierakstus dienasgrāmatā, komentējot dažas ne visai saprotamas vietas.

Lappuses no R. Lozovska dienasgrāmatas

14. augustā

(Attēlots kaut kas līdzīgs mušmires cepurītei — stipri saplacināts konuss. Lai varētu salīdzināt, blakus uzzīmēta automašīna un cilvēciņš. Apakšā paraksts: «Kosmosa kuģis?». Konusā vairāki punkti, uz tiem norāda bultiņas un uzraksti: «Ieejas». Konusa virsotnē uzraksts: «Te iekrauj». Sānos pieraksts: «Augstums 15 m, pamatnes diametrs 40 m».)

Helikopters atnesa vēl vienu mašīnu — GAZ-69 ar numuru 2D 19-19. Svešinieki (šo vārdu pirmais sāka lietot tieši Lozovskis) kāpelēja pa to, izjauca motoru, pēc tam gaziku iekrāva kuģī. Lūkas bija šauras, tomēr mašīna kaut kā izspraucās cauri. Mūsu automobilis pagaidām stāv apakšā. Es izkrāvu no tā visus produktus, un viņi los neaiztiek. Man nepievērš absolūti nekādu uzmanību, tas ir pat aizvainojoši. Šķiet, e? varētu arī aiziet, bet pagaidām negribu to darīt.,, (Tālāk nāk ļoti nejauks zīmējums, tas laikam domāts viens no Svešiniekiem.)

Es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķermenis apmēram metru diametrā. Astoņas, dažiem arī desmit kājas. Tās ir garas un tievas, līdzīgas zirnekļa kājām, sastāv no trim posmiem. Ekstremitātes locītavās var izliekties jebkurā virzienā. Ne acis, ne ausis nav redzamas, taču viņi noteikti redz un dzird ļoti labi. Pārvietoties spēj neticam; ātri — gluži kā melni zibeņi. Skraida pa gandrīz stāvu krauju kā mušas. Apbrīnojami, ka viņu ķermenim nav priekšpuses un aizmugures. Es noskatījos, kā viens no viņiem, skrējienā neapstājoties un nepagriežoties, pēkšņi nesās sāņus un pēc tam atpakaļgaitā. Ja kāds no viņiem paskrien man tuvu garām, jūtu vieglu, svaigu smaržu, kaut ko līdzīgu ozonam. Viņi sirsina kā cikādes. Dzīvs, saprātīgs … (Teikums nav pabeigts.)

Helikopters atnesa govi. Brangu, ārkārtīgi muļķīgu brūnaļu. Tikko bija nolikta zemē, tā ņēmās plūkāt apsvilušos dzelkšņus. Ap viņu salasijās seši Svešinieki, čirkstināja un laiku pa laikam uzliesmoja. Viens no viņiem saņēma govi aiz kājām un viegli apgrieza uz muguras — kāds satriecošs spēks! Govi arī iekrāva kuģī. Nabaga brūnaļa! Vai viņi sagatavo pārtikas krājumus?

Piegāju viņiem tuvu klāt un mēģināju sākt sarunu. Absolūti nekādas reakcijas.

Helikopters atnesa siena kaudzi un iekrāva to kuģī…

Te nav mazāk kā deviņi Svešinieki un trīs helikopteri …

Tomēr mani novēro. Es pagāju aiz akmeņiem. Viens no viņiem tūlīt man sekoja, čirkstināja, pēc tam atstājās …

Tas neapšaubāmi ir kosmosa kuģis. Es sēdēju krauts ēnā, un pēkšņi Svešinieki pašķīda no kuģa uz visām pusēm. Tad kuģis negaidot pacēlās gaisā vairākus metrus un atkal nolaidās. Viegli kā pūciņa. Bez trokšņa un uguns uzliesmojuma, nav ne mazāko pazīmju, ka darbotos dzinēji. Nočirkst vienīgi akmeņi …

Izrādās, ka vienam tomēr ir acis — piecas spīdošas podziņas ķermeņa malās. Tās ir dažādās krāsās: zilganzaļa, zila, violeta un divas melnas. Varbūt šīs podziņas nemaz nav acis, jo lielākoties tās vērstas ne uz to pusi, uz kuru virzās pats Svešinieks. Tumsā acis spīd .,.

15. augustā

Naktī gandrīz nemaz neesmu gulējis. Helikopteri atlidoja un aizlidoja. Svešinieki čirkstināja. Tas viss notika pilnīgā tumsā. Tikai reizēm parādījās spilgti gaismas uzliesmojumi…

Atvesta trešā mašīna, atkal GAZ-69, ZD 73-98. Un atkal bez šofera. Kāpēc ta? Vai viņi izrauga brīdi, kad šoferis aizgājis?…

Svešinieks ķēra ķirzakas — un darija to ļoti veikli. Skrēja uz trim kājām un ar pārējām grāba pa divām trim uzreiz .,,

Jā, es varētu no šejienes aiziet, ja vien gribētu … Tikko esmu atgriezies no kraujas malas. No turienes Pendžikentas ce|š gandrīz vai ar roku aizsniedzams — trīs stundu gājiena attālumā. Tomēr es nekur neiešu. Jāpavēro, kā tas viss beigsies …