Nenorunātās tikšanās

Skaidri apzinājos, ka veiksmes iespēja man ir tikai viens pret tūkstoti, varbūt pat miljonu. Daudz ticamāk, ka uz mūžiem zaudēšu sievu un dēliņu, draugus, iemīļoto darbu, zaudēšu visu Zemi. Sevišķi smagi man bija, domājot par sievu. Taču grandiozā uzdevuma izjūta … Nezinu, vai jūs saprotat, ko es gribu teikt, šī niecīgā vienīgā iespēja pilnīgi pārņēma mani, ļāva vaļu iztēlei, tā pavēra man neredzētas, žilbinošas perspektīvas. Es nekad nespētu sev piedot, ja neizmantotu šo izdevību un vaļēju muti noskatītos, kā aizlido citas pasaules zvaigžņu kuģis. Tā būtu bijusi nodevība. Nodevība attiecībā pret Zemi, pret zinātni, pret visu, kam esmu ticējis, kā dēļ dzīvojis un kam sekojis visu mūžu. Domāju, ka manā vietā ikviens izjustu to pašu. Un tomēr — cik grūti bija par to izšķirties!

Kā jums jau zināms, pēdējo ierakstu burtnīcā izdarīju 16. augustā. Bija skaidrs, ka Svešinieki trešo — nule atvesto mašīnu netaisās iekraut kosmosa kuģī — droši vien tāpēc, ka viens tāds gaziks jau bija tur iekšā. Es noliku dienasgrāmatu uz mašīnas aizmugures sēdekļa, nometu zīmuli un paskatījos apkārt. Laukumiņš bija tukšs, vienīgi zem milzīgā blāvi pelēkā zvaigžņu kuģa konusa vēl rosījās divi Svešinieki. Apkārt pacēlās sarkanīgas un dzeltenas klintis, virs galvas mirdzēja koši zilas debesis, tik spožas un zilas, kādas nekad mūžā nebiju redzējis. Taču man vajadzēja sagatavoties. Netālu no šauras aizas iztecēja avotiņš ar tīru, aukstu ūdeni, es piepildīju blašķi un iebāzu to azotē. Manā rīcībā bija šī plakanā pudele, divas zivju konservu kārbas un kabatas lukturītis ar rezerves bateriju. Pamaz gan… Taču es biju nodomājis zvaigžņu kuģī tūlīt sameklēt govīm un aitām ierāditās telpas un tur patverties. Tā kā barību lopiņiem Svešinieki nebija sevišķi daudz paņēmuši līdzi, tad es cerēju: ne vēlāk kā pēc nedēļas mēs būsim jau uz citas planētas. Kā es biju maldījies! Nu, bet par to vēlāk.

Kad piegāju pie trapa, Svešinieki, kas rosījās zem kuģa, sastinga un sāka blenzt uz mani. Tā vismaz likās. Viņiem ir tāds paradums — tiklīdz kāds tuvojas, viņi pārtrauc darbu un sastingst visnejēdzīgākajās pozās. Saudzīgi izsakoties, skats ir diezgan dīvains, un es pie tā nevaru pierast. Arī es apstājos un tāpat blenzu uz viņiem. Nospriedu pie sevis, ka viņi ir nojautuši manu nodomu un tas viņiem nepatīk. Kauns atzīties, bet toreiz izjutu nelielu atvieglojumu. Pārāk silta un mīlīga bija rīta saule, un pārāk sveši — ārkārtīgi sveši — izskatījās šie melnie radījumi ar posmainajām kājām. Un izrakņātā, apsvilusi zeme. Un baismīgā dziļā lūka pelēkajā nezināmajā metālā. Un platais, elastīgais traps — kā īsts ceļš uz citu pasauli…

Tomēr Svešinieki, pēc sirds patikas noskatījušies, atkal ķērās pie darba, atstājot mani paša ziņā. Ceļš bija brīvs, atkāpšanās ar godu vairs nebija iespējama.

Atceros, es mēģināju sev iestāstīt, cik ļoti svarīgi ir atgriezties un paņemt virsjaku, kuru pirms pusstundas biju nometis, kad saule sāka cepināt. Stāvēju, vienu kāju uzlicis uz trapa, un lūkojos apkārt, ar acīm meklēdams jaku. Un, jo rūpīgāk ar skatienu iztaustīju katru grambu laukumā, jo skaidrāk sapratu, ka jaka ir pals nepieciešamākais apģērba gabals un iepazīties ar Svešinieku Pavēlnieku bez jakas, ģērbtam netīrās platās flaneļa biksēs un kūstoša sniega krāsas tīkliņkreklā, gluži vienkārši būs nepieklājīgi. Velns parāvis, kādas tik domas nenāk prātā tādā brīdī! Es stāvēju, muļķīgi skatījos apkārt un apce- reju situāciju. Laukumā valdīja klusums, vienīgi Svešinieki klusītiņām kaut ko čirkstināja un žvadzināja. Gar seju dūkdams aizlidoja aklais dundurs, es atguvos un, žigli cilādams kājas, sāku rāpties augšā.

Traps bija stāvs un ļoti līgans, tā ka pēc dažiem soļiem sajutu nepārvaramu vēlēšanos nomesties uz visām četrām, tomēr nez kāpēc kaunējos to darīt. Varbūt tāpēc, ka maris izskats jau tāpat bija ārkārtīgi muļķīgs (es pats to ļoti labi apzinājos): bikses nošļukušas, sporta krekls atkāries un izspiedies (es biju sabāzis aiz tā konservus un savu pārējo trūcīgo mantību) un trīs dienas neskūtajā fizio- nomijā sastindzis smaids. Jāsaka gan, te nebija neviena, kas novērotu manu uzkāpšanu pa trapu zvaigžņu kuģi, izņemot Svešiniekus, bet viņiem acīmredzot tas bija vienaldzīgi. Saliecies trīs līkumos, aiz sasprindzinājuma trīcošām kājām beidzot pieveicu pēdējos metrus pa trapu un, grabinādams savu uzkabi, ievēlos pa lūku iekšā.

F.s atrados diezgan šaurā gaitenī, kas ieslīpi veda tumsā kuģa iekšienē. Pa lūku te iespiedās izkliedēta dienas gaisma un vāji apgaismoja pelēkās, grubuļainās sienas. Grīda, uz kuras apsēdos, bija auksta un, kā man šķita, viegli vibrēja. Te valdīja pustumsa, bija ļoti klusu un vēsi.

Sakārtoju zem krekliņa savu nesamo, savilku ciešāk bikšu siksnu, izstiepu kaklu un paskatījos ārā. Uz laukuma nekas nebija mainījies. Pamestais gaziks, saules apspīdēts, no tālienes izskatījās kā rotaļlieta. Nodomāju, ka lūka atrodas daudz augstāk, nekā tas bija šķitis lejā.