Nenorunātās tikšanās

Ka redzams, kuģis gatavojas aizlidot, jo no rīta manu acu priekšā tika izjaukti visi trīs Melnie Helikopteri un pieci Svešinieki. Mani produkti iekrauti. Laukumā palikušas tikai dažas detaļas no torņa un viens GAZ-69. Divi Svešinieki vēl rakņājas zem kosmosa kuģa un divi citi klaiņo tepat kaut kur tuvumā. Dažreiz es viņus redzu kalna nogāzē…

Es, Boriss Lozovskis, esmu nolēmis iekļūt Svešinieku kosmosa ķuģī un lidot tiem līdzi. Esmu visu pārdomājis. Produktu sliktākā gadijumā man pieliks vienam mēnesim, nezinu, kas notiks pēc tam, bet man noteikti ir jālido. Ceru, ka, iekļuvis kuģī, atradīšu tur govis un aitas un palikšu pie šiem dzīvniekiem. Pirmkārt, tā būs jautrāk, un, otrkārt, tur būs gaļas krājumi nebaltai dienai. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Jā, man ir nazis, un, ja būs nepieciešams, varēšu izmantot asinis … (Pārsvītrots.) Ja palikšu dzīvs — un par to es gandrīz nešaubos —, darīšu visu, lai nodibinātu sakarus ar Zemi un atgrieztos tur kopā ar Svešinieku Pavēlniekiem. Domāju, ka man izdosies ar viņiem vienoties …

Marijai Lozovska i. Mīļā, dārgā Mašeņka! Es ļoti ceru, ka šīs rindas nonāks pie Tevis, kad viss jau būs laimīgi nokārtojies. Bet nenosodi mani, ja notiks sliktākais, — es nevarēju rīkoties citādi. Atccnes, ka vienmēr esmu Tevi mīlējis, un piedod man. Noskūpsti mūsu Grišu. Kad viņš būs izaudzis liels, pastāsti viņam par mani. Es nemaz neesmu tik slikts cilvēks, lai mans dēls nevarētu lepoties ar savu tēvu. Kā Tu domā? Nupat viens no Svešiniekiem, kas skraidīja pa nogāzi, atgriezās uz kuģa. Es eju. Paliec sveika. Skūpstu, mūžīgi Tavs Boriss …

Kamēr es rakstīju, Svešinieki ir ievilkuši kuģī divus trapus. Palicis vēl viens. Tagad jā … (Vesela nesalasāma rindkopa; rodas iespaids, ka Lozovskis rakstījis neskatīdamies.) Man laiks iet. Bet kas notiks, ja mani nelaidīs?! Nē, man ir jātiek kuģī! Redz, kur vēl viens Svešinieks noslīdēja no klints un ielīda kuģī. Divi vēl sēž zem kuģa. Nu, Lozovski, rnarš — uz priekšu! Baigi. Bet vispār — sīkums. Tās taču ir mašīnas, bet es esmu cilvēks…

Sajā vietā ieraksti burtnīcā beidzas. Lozovskis pie mašīnas vairs nav atgriezies. Nav atgriezies tāpēc, ka kosmosa kuģis ir aizlidojis. Skeptiķi runā, ka notikusi nelaime, bet tāpēc viņi arī ir skeptiķi. Es jau pašā sākumā biju pārliecināts, ka mūsu jaukais «pans šefs» ir dzīvs un redz to, ko mums nav lemts skatīt pat sapņos.

Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Apskaustu arī tad, ja viņš neatgrieztos. Lozovskis ir pats drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis.

Jā, ne jau katrs spētu to izdarīt. Esmu to jautājis daudziem. Daži ir godīgi atzinušies: «Nē. Tas ir baigi.» Lielais vairums atbildējis: «Nezinu, redzat, tas atkarīgs 110 konkrētiem apstākļiem.» Man nebūtu drosmes to veikt. Es taču redzēju «zirnekli», un pat tagad, kad zinu, ka tā bijusi tikai mašīna, tas neizraisa manī uzticību. Tad vēl šie baismīgie Melnie Helikopteri… Iedomājieties, ka jūs atrodaties svešā kosmosa kuģī un jums visapkārt ir nedzīvi mehānismi, iedomājieties, ka jūs lidojat ledainā tukšumā — bez cerībām, bez drošas pārliecības par atgriešanos — dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi; iedomājieties visu to — un jūs sapratīsiet manas izjūtas.

Tas, patiesību sakot, arī ir viss. Piebildīšu vēl tikai dažus vārdus par tālākajiem notikumiem. Septembra vidū no Maskavas ieradās profesora Ņikitina vadītā komisija un lika mums visiem — man, Džamilam, šoferim Koļam un strādniekiem — uzrakstīt milzum daudz papīru un sniegt atbildes uz tūkstošiem jautājumu.

Mēs ar to noņēmāmies apmēram nedēļu un pēc tam atgriezāmies Ļeņingradā.

Varbūt skeptiķiem taisnība un mēs nekad neuzzināsim ko vairāk par mūsu viesiem no citurienes, par viņu zvaigžņu kuģa uzbūvi, par tiem apbrīnojamiem mehānismiem, kurus viņi atsūtīja pie mums uz Zemes, bet galvenais — par viņu negaidītās ierašanās iemeslu, tomēr, lai arī ko teiktu skeptiķi, es domāju, ka šie Svešinieki atgriezīsies. Boriss Lozovskis būs pirmais tulks. Viņam vajadzēs pilnīgi iemācīties tālo kaimiņu valodu, jo tikai viņš varēs viesiem paskaidrot, kā uz Zemes apvidus mašīna varēja atrasties blakus sešpadsmit gadsimtus vecām māla krūžu lauskām.

3 UZ «KLĪSTOŠA holandieša» borta

(Arheoloģiskās grupas «Apida» bijušā priekšnieka B. Lozovska stāsts)

Kāpēc es tā rīkojos? Tas ir sarežģīts jautājums. Tagad man grūti orientēties savās toreizējās domās un pārdzīvojumos. Šķiet, es gluži vienkārši jutu, ka man jālido, ka nevaru nelidot — un cauri. Es it kā biju vienīgais ķēdes posms, kas saistīja mūs — Zemes cilvēkus — ar Svešinieku Pavēlniekiem.. Uzskatīju, ka šie Saimnieki vieglprātīgi uzticējušies savām mašīnām, kurām trūkst smadzeņu, un man nu bija jāizlabo viņu kļūda. Vai arī līdzīgi apsvērumi. Un, protams, milzīga ziņkāre, kas bija mani pārņēmusi.