Nogrimušo kuģu sala

Aleksandrs Beļajevs

Nogrimušo Kuģu sala

RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS

Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»

Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.

Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.

A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,

Izglītības tautas komisariāta juriskonsults.

Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.

Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinājums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …

Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.

Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dovelam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.

Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.

Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par BraunaSekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.