Nogrimušo kuģu sala

Ne kapteinis, ne pati mis Kingmane nesa­prata to neskaidro sajūtu, kas izraisīja šo izsaucienu. Briesmīgi, ka cilvēkus kā meža zvērus piekaļ ķēdē. Tā domāja kapteinis, kaut arī uzskatīja to par saprātīgu nodroši­nāšanās līdzekli.

Briesmīgi, ka šis jaunais cilvēks, kas nemaz neizskatās pēc noziedznieka un ne ar ko neatšķiras no viņas aprindu cilvēkiem, visu ceļu sēdēs piekalts smacīgā kajītē, — tāda bija neapjaustā, neapzinātā doma, kas saviļņoja mis Kingmani.

Un, dziļi ievilkusi dūmu no cigaretes, viņa nogrima domās.

Kapteinis neuzkrītoši aizgāja. Spirgtais jūras vējš rotaļājās ar mis Kingmanes baltā zīda kaklauta stūri un kastaņbrūnajām cirtām.

Pat līdz šejienei, kaut osta jau atradās vairāku jūdžu attālumā, atlidoja ziedošo magnoliju smarža kā pēdējais Dženovas krasta sveiciens. Milzīgais tvaikonis nepaguris šķēla zilo ūdeni, atstādams aiz sevis viļ­ņotu sliedi, kas iesniedzās tālumā. Viļņi kā ņipras adatiņas steidzās aizlāpīt rētu zīdai­najā jūras klaidā.

II. Vētraina nakts

—   Šahs. Šahs un mats.

—   Ak, kaut jūs haizivs aprītu! Jūs spēlē­jat meistarīgi, mister Gatling, — teica slave­nais Ņujorkas detektīvs Džims Simpkinss un saīdzis pakasīja aiz labās auss. — Jā, jūs spēlējat lieliski, — viņš turpināja. — Un tomēr es spēlēju labāk par jums. Jūs mani pieveicāt šahā, toties es jums, Gatling, pie­teicu lielisku šahu un matu tur, Dženovā, kad jūs kā šaha karalis slēpāties sagrautās mājas vistālākajā lauciņā! Jūs gribējāt paslēpties no manis! Veltīgi! Džims Simpkinss atradīs cilvēku pat jūras dibenā. Te nu jums ir šahs un mats. — Un, pašapmierināti atzvēlies krēslā, viņš aizsmēķēja cigāru.

Redžinalds Gatlings paraustīja plecus.

—  Jums bija pārāk daudz bandinieku. Jūs sacēlāt kājās visu Dženovas policiju un ielencāt mani pēc visiem likumiem. Neviens šahists nevar uzvarēt, ja viņam ir tikai karaļa figūra pret visām pretinieka figūrām. Un bez tam; mister Džim Simpkins, mūsu partija vēl … nav beigusies.

—  Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl nav jūs pārliecinājusi? — Detektīvs pakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuru Gatlinga kreisā roka bija piekalta pie kojas metāla stieņa.

—  Jūs esat naivs, kā jau daudzi ģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģisks pierādī­jums? Bet labāk neiedziļināsimies filozofijā.

—   Un turpināsim spēli. Es pieprasu revanšu, — Simpkinss nobeidza.

—   Diez vai mums tas izdosies. Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un var gadīties, ka figūras sajūk, iekams mēs būsim beiguši spēli.

—   Kā tas būtu saprotams, — arī pārnestā nozīmē? — Simpkinss, uzstādīdams kauliņus, jautāja.

—   Kā jums tīk.

—   Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš izdarīja gājienu.

Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta atradās zem ūdens līnijas, netālu no mašīnu telpas, kura kā spēcīga sirds tricināja sienas un pil­dīja tuvākās kajītes ar ritmisku troksni. Spē­lētāji klusēdami centās nosargāt šaha gal­diņa līdzsvaru.

Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uz kreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās. Atkal … Vēl… Kā piedzēries …

Šaha figūras aizripoja. Simpkinss nogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde, bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā, ap kuru bija aplikta aproce.

Simpkinss izlamājās un apsēdām uz grīdas.

—   Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling, man nav labi… šitā … jūras slimība. Es vēl nekad neesmu piedzīvojis tik briesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet. .. vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?

—   Katrā ziņā, — Gatlings, ierīkodamies kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi un aiz­bēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk pa prā­tam haizivju sabiedrība …

—   Jūs jokojat, Gatling. — Simpkinss aizrāpās līdz kojai un vaidēdams apgūlās.

Viņš nepaspēja izstiepties, kad jauns drausmīgs trieciens, kas satricināja visu H kuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kur krakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja. Augšā bija dzirdami kliedzieni un kāju dipoņa, un, pārskanēdama visu šo daudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucoši iekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visi uz klāja!»

Pārvarēdams nogurumu un vājumu, turē­damies pie sienām, Simpkinss devās uz dur­vīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies, bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.

—   Gatling! Tur kaut kas ir noticis. Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmu spiests ieslēgt jūs! — Simpkinss nokliedza.

Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu un nekā neatbildēja.

Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnām grimst.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Simpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēm plūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmas šausmas, kuras viņš vairs nemēģināja slēpt.