Nogrimušo kuģu sala

—   Katastrofa .. . Mēs grimstam … Tvai­konim ir sūce… Kaut gan neviens īsti nezina .. . Gatavo laivas … pavēlēts aplikt korķa vestes… Taču nevienu vēl nelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diez kādas tur šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot, ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko … Pa­sažieri cīnās ar matrožiem, kas viņus dzen nost no laivām . .. Bet es, ko es lai iesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgms Gatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīva nelaimju vaini­nieks. — Ko es lai iesāku? Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties, ka mēs nonā­kam dažādās laivās, un jūs droši vien aiz­bēgsit.

—  Vai tad tas jums nav mierinājums? — Gatlings smīnēdams jautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bija piekalts.

—   Es taču nevaru palikt kopā ar jums, velns parāvis!

—  Ar vārdu sakot, jūs gribat izglābties pats, izglābt mani un tos desmittūkstoš dolā­rus, kas jums apsolīti, ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūs patiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi nevaru palīdzēt.

—  Varat, varat… Klausieties, dārgais! — Simpkinsa balss kļuva pieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kā nabags, kas lūdz žēlastī­bas dāvanu. — Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, ka krastā neaizbēgsit no manis, un es tūlīt atslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas … tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.

—   Pateicos par uzticību. Tomēr es neko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmās izdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.

—   O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nu es jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un, nenogai­dījis atbildi, Simpkinss metās uz durvīm.

Tvarstīdams atbalstu, trausdamies uz augšu un krizdams atpakaļ, viņš pa stāvām kāp­nēm izkļuva uz klāja, kuru, lai gan bija nakts, spoži apgaismoja loka spuldzes. Viņam tūlīt uzbrāza strauja vēja pluinīta lietus gāze. Kuģa pakaļgals bija pacēlies virs ūdens, priekšgalam pāri vēlās viļņi. Sirnpkinss apskatīja klāju un redzēja, ka tās pirmatnējās, dzīvnieciskās jutās, kuras dēvē par pašsaglabāšanās instinktu, ka vieglu žogu mežonīgā triecienā sagāzušas discip­līnu, kas vēl pirms dažām minūtēm pastā­vēja. Izmeklēti ģērbušies vīrieši, kas vēl vakar galanti un laipni pakalpoja dāmām, tagad mīdīja šo dāmu miesas, ar dūrēm lauzdami ceļu uz laivām. Uzvarēja spēcīgā­kais. Sirēnas kauciens saplūda ar prātu zau­dējušu divkājainu zvēru bara necilvēciska­jiem rēcieniem. Vietumis vīdēja samīdīti ķermeņi, saplosīti Iīķi, apģērba skrandas.

Simpkinss zaudēja galvu, karsts asins vil­nis pāršalca smadzenes. Kadu mirkli viņš pats bija gatavs mesties burzmā. Taču attu­rēja doma par desmittūkstoš dolāriem, kas viņu neatstāja pat šajā brīdī. Viņš kūleniski novēlās lejā pa kāpnēm, iedrāzās kajītē, nokrita, aizripoja līdz durvīm, rāpus aizlīda līdz kojām un klusēdams trīcošām rokām attaisīja ķēdi.

—            Augšā! Detektīvs palaida Gatlingu pa priekšu un sekoja viņam.

Kad viņi izkļuva uz klāja, Sirnpkinss bez­spēcīgā niknumā iebrēcās: klājs bija tukšs.

Milzīgajos viļņos, kurus apgaismoja ilumina­toru ugunis, zibēja, pēdējās laivas, galīgi pārpildītas. Nebija ko domāt, ka varētu aiz­peldēt līdz tam.

Laivu malas bija slīcēju rokām aplipušas. Naži, dūres, airi un revolveru lodes no lai­vām triecās pret nelaimīgo galvām, un viļņi viņus aprija citu pēc cita.

—            Viss jūsu dēļ! Sirnpkinss kliedza, kratīdams dūres Gatlingam pie deguna.

Bet Gatlings, neveltīdams detektīvam ne mazākās ievērības, piegāja pie borta un uzma­nīgi paraudzījās lejup. Pie paša tvaikoņa viļņi šūpoja sievietes ķermeni. Pēdējiem spē­kiem viņa stiepa rokas augšup un, kad viļņi viņu piegrūda pie kuģa, veltīgi mēģināja pie­ķerties dzelzs apšuvumam.

Gatlings nometa lietusmēteli un pārlēca pāri bortam.

—            Jūs gribat bēgt? Jūs par to atbildē­sit! — Un, izrāvis revolveri, Sirnpkinss mēr­ķēja Gatlingam galvā. — Es šaušu, tiklīdz jūs mēģināsit peldēt prom no kuģa.

—            Nerunājiet muļķības un drīzāk metiet šurp tauvu, idiots tāds! — Gatlings atbil­dēja, satverdams aiz rokas slikstošo sievieti, kas bezmaz bija zaudējusi samaņu.

—            Viņš vēl izrīkos citus, — sauca detek­tīvs, nemākulīgi kuļādams tauvas galu.

—            Amatpersonas apvainošana, dienesta pie­nākumus pildot!

Mis Viviana Kingmane atģidās savā kajītē. Viņa dziļi ievilka elpu un atvēra acis.

Simpkinss galanti palocījās.

—   Atļaujiet stādīties priekšā: aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters Redžinalds Gatlings, kas, ta sakot, atrodas manā uzraudzībā . ..

Kingmane nezināja, kā izturēties pret aģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane, miljardiera meita, atradās vienā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklāt vienam no tiem viņa ir pateicību parādā par savas dzīvības glābšanu, jāpateicas tam. Bet — sniegt roku noziedzniekam? Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja, nevar pacelt roku… nu, pro­tams, nevar. Viņa pakustināja roku, nepacel­dama to, un vārgā balsī sacīja:

—   Pateicos jums, jūs man izglābāt dzī­vību.

—   Tas ir katra pienākums, — Gatlings atbildēja, nemaz nepozēdams. — Bet tagad jums jāatpūšas. Varat būt mierīga: kuģis labi turas virs ūdens un nenogrims. — Parā­vis Simpkinsu aiz piedurknes, viņš teica: — Iesim.