Nogrimušo kuģu sala

— Ar kādām tiesībām jūs esat sācis mani izrīkot? — detektīvs norūca, tomēr sekoja Gatlingam. — Neaizmirstiet, ka jūs esat arestants un es varu kuru katru brīdi, pama­tojoties uz likumu, uzlikt jums roku dzelžus un atņemt brīvību.

Gatlings piegāja cieši klāt Simpkinsam un mierīgi, bet iespaidīgi teica:

—   Paklausieties, Simpkins, ja jūs nebeig­sit pļāpāt muļķības, es jūs paņemšu aiz apkakles, re, tā, un izmetīšu pari bortam kā aklu kaķēnu kopā ar jūsu automātisko pistoli, kas man tāpat apriebusies līdz kak­lam. Skaidrs? Nekavējoties bāziet ieroci kabatā un sekojiet man. Mums jāpagatavo jaunkundzei brokastis un jāuzmeklē pudele laba vīna.

—   Velns viņu zina kas! Jūs gribat, lai es kļūstu par istabmeitu un ķēkšu? Lai es spod­rinu viņai kurpes un pasniedzu matadatas?

—   Es gribu, lai jūs mazāk pļāpātu, bet vairāk darītu. Nu, kustieties taču!

III. Visapkārt vientulība

—   Sakiet, mister Gatling, kādēļ kuģis nenogrima? — jautāja mis Kingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdama Gatlingam bla­kus uz klāja. Visapkārt, ciktāl vien acs snie­dza, kā smaragdzaļš tuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.

—   Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, — Gat­lings atbildēja, — izbūvē iekšējās starpsie­nas. Ja rodas sūce, ūdens piepilda tikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevar ielauzties. Un, ja postījumi nav pārāk nopietni, tvaiko­nis var turēties virs ūdens pat tad, kad cau­rumi ir lieli.

—   Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?

—   Neviens nevarēja zināt, vai tvaikonis izturēs un varēs peldēt. Paskatieties: priekš­gals pazudis zem ūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, ka redzama kuģa skrūve. Klājs sasvē­ries gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeāna virsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērta staigāšana, tomēr labāk tā, nekā plun­čāties ūdenī. Mēs vēl esam viegli tikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas un ūdens krā­jumi. Un, ja mēs neesam aiznesti pārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīz vien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.

Taču dienas pagāja cita pēc citas, bet zilais tuksnesis joprojām šķita izmiris. Sim­pkinss vai acis bija izskatījis, vērdamies tālumā.

Ritēja vienmuļas dienas.

Mis Kingmane ātri vien iejutās saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi, mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabu un «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kur viņiem tikās pava­dīt vakarus pirms gulētiešanas.

Grūtais jautājums, kā izturēties un nostā­dīt sevi jaunā, viņai svešā sabiedrībā, atrisi­nājās pats no sevis. Pret Simpkinsu viņa izturējās ar labsirdīgu ironiju, ar Gatlingu nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecī­bas. Vēl jo vairāk, Gatlings viņu interesēja ar savu noslēpumaino likteni un raksturu. Aiz takta sajūtas viņa ne tikai nekad neizjautāja Gatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāva Simpkinsam runāt par to, kaut gan detektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnē mēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgo noziegumu».

Viņi labprāt runājās vakaros, kad saule rietēja, beiguši kārtot savu nelielo saimnie­cību. Simpkinss nīka sargtornī, meklēdams kuģa dūmus — glābiņa, profesionāla triumfa un solītā atalgojuma vēstnesi.

Sīs domu apmaiņas bija pārliecinājušas mis Kingmani, ka viņas sarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labi audzināts. Arī Gatlingam sarunas ar asprātīgo mis Kingmani acīmredzot bija patīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropas ceļojuma atmiņas un smīdi­nāja Gatlingu, dodama negaidītus raksturo­jumus redzētajam.

— Šveice? Tās ir kalnu ganības tūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visu pasauli, bet ienīstu šos atgremojošos divkājus ar Bedekeru astes vietā. Viņi ar saviem skatieniem ir nozīžļājuši visu daba§ skaistumu.

Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpina draņķīgu cigāru un izliekas briesmīgi cienīgs. Jūs neesat redzējuši Kolorado kalnu grēdu? Hēsa smaile, Lonsa smaile, Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800 metru augsto Everestu. Vezuvs salīdzinājumā ar tiem ir kucēns.

Venēcija? Tur var dzīvot tikai vardes. Gondoljers vadāja mani pa galvenajiem kanāliem, gribēdams parādīt medaļas spožo pusi, visas šīs pilis, statujas un citus jauku­mus, kas aiz mitruma nosūbējuši, un acīgās anglietes. Bet es liku, lai viņš ved mani pa vienu no mazajiem kanāliem, — nezinu, vai pateicu pareizi, bet gondoljers saprata un

pēc atkārtotas pavēles negribīgi ievirzīja gondolu šaurā kanālā. Man gribējās redzēt, kā dzīvo paši venēcieši. Tas bija šausmīgi. Kanāli ir tik šauri, ka var sarokoties ar kai­miņu, kas dzīvo pretējā pusē. Ūdens kanālā ož pēc pelējuma, pa virsu peld apelsīnu mizas un visādi gruži, ko met ārā pa logiem. Šajās akmens aizās nekad neieskatās saule. Un bērni, nelaimīgie bērni! Viņiem nav, kur parotaļāties. Bāli, rahītiski, viņi sēd uz palo­dzēm, riskēdami iekrist netīrajā kanālā, un skumjām lielu cilvēku acīm vēro garām braucošo gondolu. Es nemaz neesmu pārlie­cināta, vai viņi prot staigat.

—   Bet kas tad jums Itālijā patika? …

Te viņu saruna tika pārtraukta visnegaidī­tākajā veidā.

—   Rokas augšā!

Viņi atskatījās un ieraudzīja Simpkinsu, kas bija pacēlis revolveri pret Gatlinga krū­tīm.