Nogrimušo kuģu sala

Klājs spoži balsnīja gaišajos mēness sta­ros. Uz šī baltā fona izcēlās tumši plankumi un pēdas — it kā milzīgs dzīvnieks būtu uzlīdis uz klāja, apmetis pusloku un pāršļūcis pāri labajam bortam, kā salmiņus nolauz­dams eliņu dzelzs stieņus.

—   Pievērsiet uzmanību: izskatās, ka sliedi atstājis smags vēders, vilkdamies pa klāju. Un gar sāniem — ķepu vai, ticamāk, peldspuru pēdas. Mūs apciemojis kāds nezināms briesmonis.

Simpkinsam atkal sametās bail, un viņš klusītēm sāka kāpties atpakaļ pa klāja slī­pumu.

—   Bet kas tie par gružiem? Kādi augi, ko acīmredzot atstājis nezināmais apmeklē­tājs? — Un mis Kingmane pacēla no grīdas ūdenszāles.

Gatlings uzmanīgi apskatīja ūdenszāli un nīgri pašūpoja galvu.

—   Sargassum, no brūnaļģu grupas … Jā, neapšaubāmi! Tās ir Sargasu jūras aļģes. Tad redz, kur mēs esam aiznesti. Velns parā­vis! Tas nemaz nav labi. Mums jāapspriež stāvoklis.

Visi trīs uzkāpa augšklājā. Briesmas radīja tuvības sajūtu. Simpkinss atmeta ar roku savām «tiesībām», saprazdams, ka viņus var glābt tikai Gatlinga zināšanas, pieredze un enerģija.

Detektīvu visvairāk satrauca nezināmais briesmonis. Kaut kādu Sargasu ūdenszāli viņš neuzskatīja par uzmanības cienīgu.

—   Ko jūs, Gatling, domājat par mūsu nelūgto viesi? — Simpkinss jautāja, kad visi bija apsēdušies pītajos krēslos.

Gatlings paraustīja plecus, joprojām gro­zīdams rokā ūdensaugu.

—   Tas nav ne astoņkājis, nedz haizivs, nedz arī kāds cits no pazīstamajiem jūras iemītniekiem… Varbūt šeit, šajā noslēpu­mainajā Atlantijas okeāna nostūrī dzīvo mums nezināmi briesmoņi, kādi nebūt plezio-

zauri, kas saglabājušies no pirmatnējiem laikiem.

—   Un ja nu viņi izlien no ūdens un uzbrūk mums?

—   Mums jābūt gataviem sagaidīt visu ko. Taču, jāatzīstas, mani vairāk satrauc nevis nezināmie briesmoņi, bet gan šī te lapiņa. — Un viņš parādīja a|ģes lapu.

—   Tvaikonis tomēr ir pārāk liels un stiprs, lai pat šie nezināmie zemūdens pasaules milži spētu to pievārēt. Arī mūsu šaurajās kajītēs tie nevar iespraukties. Un, galu galā, mums ir ieroči. Bet kāds ierocis var uzva­rēt šo? — Viņš atkal norādīja uz brūnaļģi.

—   Kas šajā sīkajā lapiņā tik briesmīgs? — Simpkinss jautāja.

—   Tas, ka mēs esam nonākuši Sargasu jūras rajonā. Sī noslēpumainā jūra atrodas rietumos no Korvo — tā ir viena no Azoru salām — un aizņem sešas reizes lielāku pla­tību nekā Vācija. To viscaur sedz biezs brūnaļģu paklājs. «Aļģe» spāņu valodā ir «sargassa», — tā cēlies jūras nosaukums.

—  Kā tad tā: jūra okeāna vidū? — mis Kingmane jautāja.

—   Jā, šis jautājums pat zinātniekiem vēl nav skaidrs. Jūs droši vien zināt, ka siltā Golfa straume no Florīdas līčiem plūst uz ziemeļiem, uz Spicbergenu. Bet pa ceļam šī straume sadalās, un viens atzarojums grie­žas atpakaļ uz dienvidiem, plūst līdz Azoru salām, iet uz Āfrikas rietumu krastiem un beidzot, apmetis pusloku, atgriežas pie Antiļu salām. Izveidojas silts aplis, kas ietver auk­stus, mierīgus ūdeņus — Sargasu jūru. Paskatieties uz okeānu!

Visi paskatījās un bija pārsteigti: okeāns gulēja viņu priekšā nekustīgs kā stāvošs dīķis. Ne mazākā vilnīša, kustības, ne šļaksta. Pirmie austošās saules stari apgais­moja šo dīvaino, sastingušo jūru, kas izska­tījās kā vienlaidu paklājs no bāli zaļganiem ūdensaugiem.

—   Es negribu jūs baidīt, Simpkins, bet posts tam kuģim, kas iekļūst šajā «aļģu kārbā», kā Kolumbs nosaucis Sargasu jūru. Ja arī mūsu kuģa skrūve būtu kārtībā, tā nevarētu darboties: _ap to satītos aļģes, un tvaikonis apstātos. Ūdenszāles bremzē buru kuģa gaitu, neļauj arī airēt. Ar vārdu sakot, tās stingri tur ciet savu upuri.

—   Kas tad ar mums notiks? — Simpkinss jautāja.

—   Varbūt tas pats, kas ar citiem. Sargasu jūru dēvē par kuģu kapsētu. Reti izdodas izkļūt no šejienes. Ja cilvēki nenomirst badā, slāpēs vai no dzeltenā drudža, tad viņi dzīvo, kamēr kuģi nogremdē pieaugušo polipu sma­gums vai sūce. Un jūra lēnām aprij jaunu upuri.

Mis Kingmane uzmanīgi klausījās.

—   Briesmīgi! — viņa nočukstēja, vēro­dama sastingušo zaļo klajumu.

—Mēs tomēr atrodamies labākos apstāk­ļos nekā daudzi no mūsu priekšgājējiem. Tvaikonis turas labi. Varbūt mums izdosies aizlāpīt sūci un izsūknēt ūdeni. Produktu krājumu mums trijiem pietiks vairākus gadus.

—   Gadus! — Simpkinss iesaucās, salēkdamies uz krēsla.

—   Jā, dārgais Simpkins, iespējams, ka jums vairākus gadus vajadzēs gaidīt solīto atalgojumu. Saturieties, Simpkins.

—   Nospļauties par atalgojumu, kaut tikai varētu izkulties no šī nolādētā ķīseļa!

… Sākās vienmuļas, nogurdinošas, tveicī­gas dienas. Virs šī stāvošā purva plivinājās kaut kādu nepazīstamu kukaiņu mākoņi. Nak­tīs moskīti neļāva gulēt. Dažkārt pār jūru kā līķauts plājās migla.

Par laimi, uz kuģa bija laba bibliotēka. Mis Kingmane daudz lasīja. Vakaros vi>i sanāca kopā lielajā, greznajā salonā. Viviana dziedāja un spēlēja klavieres. Un aizvien bie­žāk Simpkinss ieradās uz šīm vakara sanāk­šanām ar vīna pudeli: aiz bēdām viņš bija sācis dzert.

Gatlingam vajadzēja noslēgt vīna , pagra­bus. Simpkinss mēģināja iebilst, bet Gatlings bija nepielūdzams.